Dzirnavu iela 16/k2, Rīga
Sociālā izslēgšana ir daudzpusēja parādība. To var izraisīt gan ekonomiski (bezdarbs, ienākumu trūkums), gan sociāli (izjukušas ģimenes, pamesti bērni), gan fiziski, gan kultūras un izglītības faktori. Parasti gan sociālo izslēgšanu ietekmē vairāki faktori vienlaikus. Sociālā izslēgšana var izpausties gan kā izslēgšana no darba tirgus un nodarbinātības, gan kā izslēgšana no pieejas ienākumiem, izglītībai, veselības aizsardzībai un galu galā sociālās izslēgšanas rezultāts ir (vai var būt) nabadzība, pajumtes trūkums, kriminalitāte un sociālās izslēgšanas pārmantošana nākamajās paaudzēs. Tomēr sociālo izslēgšanu nedrīkst saprast tikai ar nabadzību, jo tad šis termins tiek stipri ierobežots.
Tā kā sociālā izslēgšana ir tik daudzpusēja parādība, tad arī nepieciešama daudzpusēja pieeja, lai to novērstu un/vai ierobežotu. Šai cīņā vajadzētu iesaistīties izglītībai, profesionālai apmācībai, psiholoģiskai palīdzībai, finansiālai palīdzībai utt., kā arī valdībai, valsts un pašvaldību institūcijām, nevalstiskām organizācijām u.c. No šī viedokļa raugoties, profesionālā izglītība ir tikai viens no daudzajiem preventīvajiem pasākumiem. Tas nozīmē, ka vairumā gadījumu tam jābūt apvienotam ar citiem pasākumiem atkarībā no riska faktoriem un neaizsargātās iedzīvotāju daļas vajadzībām.
Tā kā nodarbinātība ir svarīgs faktors, lai samazinātu sociālās izslēgšanas risku, profesionālai izglītībai ir jānodrošina neaizsargātie iedzīvotāji ar zināšanām un prasmēm, lai palielinātu viņu iespējas iekļauties darba tirgū. Šīm zināšanām un prasmēm nav obligāti jābūt saistītām ar kādu konkrētu profesiju, tās var būt arī vispārējas zināšanas psiholoģiskā diskomforta pārvarēšanai.
Otrs veids, kā profesionālā izglītība var cīnīties pret sociālo izslēgšanu, ir dažādu līmeņu vadītāju un likumdevēju, kā arī sabiedrisko iestāžu darbinieku (skolotāju, sociālo darbinieku, nodarbinātības dienesta darbinieku u.c.), kas strādā ar neaizsargātām iedzīvotāju grupām, apmācība, lai šie darbinieki labāk spētu saprast riska grupu vajadzības un to izpausmes.
Pētījuma galvenais mērķis ir apzināt un analizēt to neaizsargāto iedzīvotāju grupu, kuras skar vai var skart sociālā izslēgšana, kvantitatīvos un kvalitatīvos rādītājus. Galvenie darba uzdevumi ir:
novērtēt makroekonomikas attīstības ietekmi uz nabadzību un sociālo izslēgšanu, identificēt grupas, kas ir ilgstoši pakļautas sociālai izslēgšanai vai kuras var skart sociālā izslēgšana, norādot uz galvenajām tendencēm, dinamiku un riska grupu struktūru, novērtēt esošo sociālo, izglītības, nodarbinātības politiku šo grupu atbalstam, izstrādāt priekšlikumus, kā varētu šīs grupas reintegrēt sabiedrībā.
Galvenās pētījumā izmantotās metodes ir informatīvo materiālu, dokumentu, statistikas datu apkopošana un analīze, kā arī socioloģisko pētījumu sekundāra analīze.
Galvenie datu avoti – LR Centrālās statistikas pārvaldes dati, Nodarbinātības valsts dienesta (NVD) dati, ANO Attīstības programmas pārskati, LR Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) dati, kā arī dažādi pētījumi.
Šajā pētījumā izmantoti Centrālās statistikas pārvaldes regulārie pētījumi: mājsaimniecības budžetu pētījumi, kuri tiek veikti kopš 1995.gada septembra un uzskatāmi parāda dažādo sabiedrības procesu ietekmi uz atsevišķām mājsaimniecību grupām un darbaspēka apsekojumi, kas tiek veikti kopš 1995. gada maija. Svarīgi atzīmēt, ka šajā darbā, analizējot bezdarba līmeni, tiek izmantoti gan darbaspēka apsekojumu rezultāti, gan NVD dati.
Bezdarba līmenis valstī tiek noteikts ar divām metodēm:
pēc darbaspēka izlases veida apsekojumu rezultātā reģistrēto darba meklētāju skaita attiecības pret ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaitu;
pēc Nodarbinātības valsts dienestā reģistrēto bezdarbnieku, kas likumā “Par nodarbinātību” noteiktajā kārtībā ieguvuši bezdarbnieka statusu, skaita attiecības pret ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaitu (oficiāli reģistrētais bezdarbs).
Tā kā statistikas dati par sociālās izslēgšanas riska grupām ir ierobežoti, šajā pārskatā izmantoti dažādu pētījumu rezultāti.
2 Sociālekonomiskā situācija valstī
2.1 Pārmaiņas sabiedrībā
Latvijai iegūstot neatkarību 1991.gadā, valsts nonāca trīskāršu pārmaiņu priekšā – no autoritāra sociālisma uz liberālu, plurālistisku demokrātiju, no centralizēti plānotas valsts ekonomikas uz privātīpašumā balstītu tirgus ekonomiku, no padomju hegemonijas uz neatkarīgu valsts sistēmu. Pārejas periods bija saistīts ar lielām cerībām, taču tas ir radījis arī lielas grūtības. Grūtību cēloņi ir meklējami valsts sociālistiskās pagātnes mantojumā un sociālismam raksturīgajā sociālās nodrošināšanas sistēmā. Jaunajai valstij vajadzēja pārveidot politisko, ekonomisko un sociālo sistēmu, vairākas no padomju dzīves laikā pastāvošām sociālajām garantijām vairs nebija pieejamas. Prieks par ilgi gaidīto neatkarību daļā sabiedrības nespēja kompensēt negatīvās izjūtas, ko izraisīja strauja dzīves līmeņa pazemināšanās un sociālās dezorganizācijas pieaugums. Jāatzīst arī, ka daļa sabiedrības nemaz nebija sajūsmināta par lielās padomju zemes sabrukumu.
Radikālās izmaiņas pēc neatkarības iegūšanas ietekmēja politisko sistēmu, vērtību orientāciju, sociālās attiecības mikro līmenī. Analizējot sabiedrības noskaņojumu kopumā, var secināt, ka tas pēdējos desmit gados kļuvis pesimistiskāks. Tas mainījies no eiforiskas noskaņas 1990. gadā līdz rezervētam pesimismam 1999.gadā. Desmit gadu laikā ir samazinājusies uzticība valsts institūcijām, īpaši, policijai, tiesu varai, izglītības sistēmai un Saeimai. Ekonomiskās situācijas pasliktināšanās ir bijusi par pamatu tam, ka cilvēku apziņā dominē materiālās vērtības un Rietumu sabiedrībā dominējošām postmateriālistiskām vērtībām ir maza nozīme.
Sociālajā sfērā iepriekšējai sistēmai bija savas labās un sliktās puses. Algas, īpaši izglītotiem cilvēkiem bija zemas, medicīniskā aprūpe bija vāja, bija daudz pārapdzīvotu un komunālo dzīvokļu. Vidējā izglītība bija bezmaksas un obligāta katram iedzīvotājam, arī ārpusklases nodarbības bija viegli pieejamas. Darbs un atalgojums tika nodrošināts katram. Savukārt vienīgā un dominējošā ideoloģija bija sociālisms.
Atmodas laikā un tūlīt pēc vecās sistēmas sabrukuma dominēja naivi priekšstati par nākotni ar domu, ka politiskās neatkarības iegūšanai automātiski sekos ekonomiski panākumi un pārticība. Tā laika populārākā devīze bija: “Kaut pastalās, bet brīvi.” Drīz pēc neatkarības iegūšanas liela daļa cilvēku saprata, ka viņi patiešām ir pastalās, bet daļa sabiedrības, kas bieži lietoja šo devīzi, zeļ un plaukst. Tas bija vilšanās sākums. Latvijas iedzīvotāji saprata, ka labai dzīvei nepietiek ar runas un preses brīvību. Ļoti daudz vilšanos nācās piedzīvot ekonomisko reformu dēļ.
Latvijai kļūstot par neatkarīgu valsti, latviešu valoda ieguva valsts valodas statusu. Tas mainīja arī krievu valodas statusu, jo tā no padomju tautu vienotājvalodas, kļuva par minoritātes valodu. Savukārt tas izraisīja daļā sabiedrības sajūtu, ka viņu tiesības tiek ierobežotas. Ja līdz 1990.gadam bilingvālas bija visas mazākumtautības PSRS, tad pēc neatkarības iegūšanas bilingvālai bija jākļūst arī krieviski runājošai Latvijas iedzīvotāju daļai.
Desmit neatkarības gadu laikā ir notikušas būtiskas pārmaiņas katrā sfērā, ieskaitot politisko sistēmu, ekonomiku, sociālās nodrošināšanas sistēmu. Šīs pārmaiņas ir devušas gan daudz ieguvumu, gan daudz zaudējumu.
Galvenie ieguvumi un zaudējumi var tikt aplūkoti no dažādiem viedokļiem. Mēs analizēsim galvenokārt tos, kas ir ietekmējuši cilvēku ikdienas dzīvi, viņu vērtību sistēmu, dzīves apstākļus, kā arī tos, kas ir paredzami nākotnē (piem., izmaiņas demogrāfiskā situācijā, pieaugošā sociālā nevienlīdzība).
1980.gadā Latvijas ekonomika bija centralizēti plānota ar valsts monopolu gan ražošanas, gan servisa jomā. Uz tirgu orientētas reformas sākās 1990. gadā. Desmit gadu laikā Latvijā ir daudz darīts, lai nostabilizētu ekonomiku. Galvenie sasniegumi ir stabils nacionālās valūtas kurss, privatizācija un privātā sektora attīstība.
1997.gadā Latvijai izdevās sasniegt nozīmīgu iekšzemes kopprodukta pieaugumu + 8,6%, tas bija lielākais IKP pieaugums kopš reformu sākuma. Inflācija samazinājusies no 109,2% 1993.gadā līdz 2,4% 1999.gadā, kas ir viena no viszemākajām pārejas ekonomikas valstīs. 1998.gadā Krievijas ekonomikas krīze būtiski ietekmēja ekonomisko attīstību Latvijā, samazinājās IKP (3,6%) un palielinājās bezdarba līmenis, sasniedzot 1998. gada beigās 9,2% (reģistrētais bezdarbs). Ekonomiskās krīzes rezultātā bezdarba līmenis turpināja palielināties, 1999.gada pirmā ceturkšņa beigās sasniedzot 10,2% no ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaita, bet 9,6% gadā vidēji.
1.tabula. Bezdarba, inflācijas un IKP līmeņa izmaiņas, (% 1993.-1999.g.)
| 1993 | 1994 | 1995 | 1996 | 1997 | 1998 | 1999 | |
| Reģistrētais bezdarbs | 5,8 | 6,5 | 6,9 | 7,5 | 7,2 | 7,5 | 9,6 |
| Inflācija | 109,2 | 35,9 | 25 | 17,6 | 8,4 | 4,7 | 2,4 |
| IKP izmaiņas | -14,9 | 0,6 | -0,8 | 3,3 | 8,6 | 3,6 | 0,1 |
Avoti: Background Study on Labour Market and Employment in Latvia – ETF, Riga, 1999.
Ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību – LR Ekon. min., Rīga, 2000.g.jūnijs.
Makroekonomiskie rādītāji liecina, kopš 1996.gada iekšzemes kopprodukts, investīcijas un eksports pakāpeniski pieaug, tomēr pieauguma tempi 1999. gadā bija samērā lēni.
Lai arī Krievijas ekonomiskās krīzes rezultātā rūpniecības apjomi 1999.gadā kritās (gandrīz par 10%, visvairāk pārtikas un ķīmiskajā rūpniecībā), atsevišķas nozarēs, kas pamatā orientētas uz Rietumu tirgu, piemēram, kokapstrāde, apģērbu ražošana, aktivitāte pieauga.
Būtisks samazinājums bija lauksaimniecībā. Kopš 1990. gada lauksaimniecības īpatsvars kopējā pievienotā vērtībā valstī krities no 21% līdz 2,4% 1999. gadā. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes darbaspēka apsekojuma datiem 1999.novembrī lauksaimniecībā bija nodarbināti apmēram 15% no kopējā nodarbināto skaita. Strādājošo zemā produktivitāte un pieaugošā ārējā konkurence ir galvenie šķēršļi nozares attīstībai. Zemo ražošanas efektivitāti lielā mērā nosaka ekonomiski mazie saimniekošanas apmēri. Pēc Zemkopības ministrijas aprēķiniem vidēji vienai zemnieku saimniecībai pieder 24 ha zemes, bet piemājas saimniecībai – 7,9 ha. Ražošanas tehnoloģijas ir atpalikušas, tehnika novecojusi.
1999.gadā bija samazinājums visās lauksaimniecības nozarēs. Lielā mērā to noteica eksporta iespēju samazināšanās Krievijas tirgū un nespēja konkurēt Rietumu un iekšējā tirgū ar subsidēto importēto produkciju.
Lauksaimnieku ienākumu analīze liecina, ka ienākumi no lauksaimnieciskās ražošanas ir nepietiekami optimāla ražošanas līmeņa uzturēšanai. 1999. gada pirmos deviņos mēnešos, salīdzinot ar atbilstošo periodu iepriekšējā gadā, ieņēmumi naudā no realizētās produkcijas un pakalpojumiem (neieskaitot ieņēmumus no mežsaimniecības produkcijas) iedzīvotāju saimniecībās no lauksaimnieciski izmantojamās zemes hektāra samazinājās par 9,5%. Tajā pašā laikā pakāpeniski palielinājās izdevumi ražošanas vajadzībām. 1999. gada 9 mēnešos, salīdzinot ar 1998.gada 9 mēnešiem, rēķinot uz vienu lauksaimnieciski izmantojamās zemes hektāru, tie palielinājās par 10,8%.
1999. gadā Krievijas krīzes izraisīto rūpniecības un lauksaimniecības ražošanas kritumu kompensēja jūtams aktivitātes pieaugums būvniecībā un vairākās pakalpojumu nozarēs.
Pensionāru skaits iedzīvotāju īpatsvarā pēdējos gados nav mainījies. 1998.gadā valsts vecuma pensiju saņēmēju īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā bija 21%. 1998.gadā valsts vidējais vecuma pensijas apmērs bija Ls51,23 .
Tautsaimniecības pārstrukturizācijas gaitā kopš 1990.gada notikušas būtiskas izmaiņas nodarbināto skaita sadalījumā pa tautsaimniecības nozarēm. Nodarbināto skaits ievērojami samazinājies ražošanas sfēras nozarēs: rūpniecībā, būvniecībā, lauksaimniecībā, bet pieaudzis valsts pārvaldē, aizsardzībā un sociālajā apdrošināšanā, finansu starpniecībā un dažās citās nozarēs. Turpinās tendence palielināties nodarbināto īpatsvaram pakalpojumu sfērā (1990.gadā – 45%, 1999.gadā – 60%). Pēc 1999. gada novembra Centrālās statistikas pārvaldes darbaspēka apsekojuma datiem no nodarbināto kopskaita katrs sestais nodarbināts apstrādājošā rūpniecībā (17,7%), katrs septītais – tirdzniecībā (15,3%), lauksaimniecībā un mežsaimniecībā (14,9%). No nodarbināto kopskaita 84,7% bija darba ņēmēji, 3,6% – darba devēji, 7% pašnodarbinātie, 4,4% – ģimenes saimniecībā strādājošie neapmaksātie ģimenes locekļi un radinieki. Laukos dzīvo 81% no pašnodarbināto kopskaita un 96% no neapmaksāto ģimenes locekļu un radinieku kopskaita, kas liecina, ka laukos ir vislielākās problēmas atrast algotu darbu.Pastāvīgi pieaug privātajā sektorā nodarbināto skaits, un to daļa tautsaimniecībā nodarbināto iedzīvotāju skaitā 1999. gadā bija 69,7%.
Centrālās statistikas pārvaldes veiktie darba spēka apsekojumi liecina, ka Latvijā darba meklētāju skaits 1999.gada novembrī bija 14,5% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. 1999. gadā NVD reģistrēto bezdarbnieku īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopskaitā vidēji bija 9,6%. Visaugstākais bezdarba līmenis bija Latgalē: Rēzeknes rajonā – 27,2%, Balvu, Daugavpils, Krāslavas un Preiļu rajonos no 20,1% – 22,9%. Viszemākais bezdarba līmenis bija Rīgā – 4,8%.
Bezdarbnieku kopskaitā vairāk kā puse ir sievietes – 57,4% (iedzīvotāju kopskaitā sieviešu ir 53,7%.). Gandrīz katrs trešais (31,1%) no NVD uzskaitē esošajiem bezdarbniekiem 1999.gada beigās bija ilgstošais bezdarbnieks (uzskaitē ilgāk par gadu), bet dažos rajonos ilgstošo bezdarbnieku skaits pārsniedza pusi no kopējā bezdarbnieku skaita (Preiļu raj. – 56,9%, Rēzeknes raj. – 54,5%).
1999. gada beigās NVD uzskaitē bija 14,8% bezdarbnieku vecumā no 15 – 25 gadiem, 12,8% – vecumā no 50 – 54 gadiem. Gandrīz katrs piektais (21%) no uzskaitē esošajiem bezdarbniekiem ir ar pamata, bet 1,9% ar nepabeigtu pamata izglītību.
Bezdarbnieku nacionālais sastāvs būtiski neatšķiras no iedzīvotāju nacionālā sastāva valstī kopumā.
Valstī pastāv slēptais bezdarbs, kas radies dažādu ekonomisku un finansiālu iemeslu dēļ. Slēptais bezdarbs izpaužas uzņēmumu piespiedu dīkstāvēs, darbinieku piespiedu bezalgas atvaļinājumos un saīsinātu darba nedēļu un darba dienu darbā. Slēptajam bezdarbam pēdējos gados ir tendence samazināties. Par to liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati; laika posmā no 1995.-1998. gadam “slēptais” bezdarbs samazinājies no 1,8 līdz 0,6% no valsts sektorā strādājošo skaita.
2.4 Sociāli ekonomisko izmaiņu sekas sociālās kohēzijas kontekstā
Iedzīvotāju dzīves līmenis ir viens no būtiskiem rādītājiem sabiedrības attīstības raksturošanai. Lai arī pēdējos gados tautsaimniecībā nodarbināto darba samaksa, pensijas, mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi ir relatīvi palielinājušies, iedzīvotāju dzīves līmenis joprojām ir zems. Pēc ANO Attīstības programmas izstrādātā tautas attīstības indeksa vērtības Latvija 1998. gadā bija 92.vietā pasaulē, bet 1999.gadā – 74. vietā.
Demogrāfiskie rādītāji valstī ir vieni no sliktākajiem Eiropā. 1998.gadā dzimušo bērnu skaits salīdzinājumā ar 1996.gadu ir samazinājies gandrīz par 7%. Mirušo skaits 1,9 reizes pārsniedz dzimušo skaitu. Migrācijas saldo ir negatīvs, iedzīvotāju skaits valstī kopš 1991. gada ir samazinājies par 9%. Zems ir vidējais paredzamais mūža ilgums: vīriešiem tas ir tikai 64,2 gadi, sievietēm 75,9 gadi.
No paaudžu nomaiņas viedokļa visnelabvēlīgākā situācija izveidojusies Latgalē, kur ir visaugstākā mirstība (1998. gadā 16,9 mirušie uz 1000 iedzīvotājiem, Latvijā vidēji – 14,0), viens no zemākajiem dzimstības līmeņiem un vislielākais mirušo pārsvars pār dzimušajiem. Tas liecina, ka šai reģionā noris tautas ataudzei bīstama depopulācija.
ANO AP ziņojumā “Latvija. Pārskats par tautas attīstību 1997.gadā”, izdarīts secinājums, ka liela daļa Latvijas iedzīvotāju ir trūcīgi un viņiem nav iespējams dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Šiem cilvēkiem ir grūti samaksāt kārtējos maksājumus par dzīvokli, iegādāties pārtiku un apģērbu, un viņiem trūkst līdzekļu veselības aizsardzības, izglītības un kultūras vajadzību apmierināšanai.
1997.gada pārskatā par tautas attīstību ienākumu analīzē raksturoti trīs nabadzības sliekšņi. Pirmais (relatīvais) nabadzības slieksnis, ko aprēķina 50% no vidējiem mājsaimniecību ienākumiem, ir Ls 26 mēnesī uz vienu pieaugušo. Otrais nabadzības slieksnis noteikts, par pamatu ņemot minimālo algu, kas 1996.gadā bija Ls38 mēnesī. Trešo nabadzības slieksni nosaka, balstoties uz Labklājības ministrijas noteikto krīzes iztikas minimumu, kas uz vienu mājsaimniecības locekli 1996.gadā bija Ls 52 mēnesī.
1997.gadā pēc Centrālās statiskas pārvaldes datiem 16,6% no kopējā iedzīvotāju skaita un 14,7% no mājsaimniecībām dzīvo zem pirmā nabadzības sliekšņa. Ir pat ģimenes un cilvēki, kas dzīvo vieni paši, kuru mēneša ienākumi uz vienu mājsaimniecības locekli ir mazāki par Ls26 (skatīt pielikumu).
Pēc pētījuma “Latvijas jaunatnes socioloģiskais portrets” datiem vairums skolēnu (74%) dzīvo ģimenēs, kur ienākumi uz vienu ģimenes locekli ir mazāki par krīzes iztikas minimumu – 52 latiem; tajā skaitā 36% ģimeņu ienākumi uz vienu ģimenes locekli ir mazāki par 26 latiem. Savukārt to ģimeņu īpatsvars, kuru ienākumi uz vienu cilvēku ir mazāki par Ls 38, ir 56%. Ģimenes, kur aug vairāki bērni, dzīvo salīdzinoši trūcīgākos apstākļos nekā ģimenes bez nepilngadīgiem bērniem.
1998.gada ekonomiskie rādītāji liecina, ka arvien izteiktāka kļūst iedzīvotāju noslāņošanās pēc materiālā stāvokļa. Tas negatīvi skar mājsaimniecības, kurās ir vairāki bērni vai kāds bezdarbnieks. Tāpat kā 1997.gadā šādās mājsaimniecībās sociālie pārskaitījumi ir viens no galvenajiem ienākumiem.
Centrālās statistikas pārvaldes mājsaimniecību budžetu pētījumā uzrādītās tendences 1999.gadā.
1999.gada mājsaimniecību budžeta pētījums uzrādīja šādas tendences:
turpinās mājsaimniecības vidējā lieluma samazināšanās tendence (1999. gadā vidējais mājsaimniecības lielums ir 2,37 personas, 1998.g. – 2,40; 1997.g. – 2,42);
turpina pieaugt mājsaimniecības rīcībā esošais ienākums vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, piemēram, 1998.gadā tas bija Ls 62,3, bet 1999.gadā Ls 64,7;
teritoriālā noslāņošanās – zemākai kvintilei pieder viena trešdaļa lauku mājsaimniecību, savukārt piektajai – augstākajai kvintilei pieder gandrīz trešdaļa no Rīgā dzīvojošajām mājsaimniecībām.
2.tabula. Mājsaimniecību rīcībā esošais ienākums reģionos 1997., 1998.gadā,
Ls uz vienu mājsaimniecības locekli
| Reģions | 1997. | 1998. |
| Rīga | 61,64 | 73,98 |
| Valstī vidēji | 55,45 | 62,33 |
| Zemgale | 55,04 | 57,06 |
| Vidzeme | 51,63 | 55,88 |
| Kurzeme | 51,51 | 54,07 |
| Latgale | 44,76 | 45,54 |
Avots: Centrālās statistikas pārvaldes dati
Latvijā ir vērojama augoša materiālās labklājības polarizācija. Džini koeficients pēc mājsaimniecību budžetu pētījuma datiem 1999.gadā bija 0,33 (1996. – 0,30; 1997. – 0,31; 1998. – 0,32). Nevienlīdzība patēriņa jomā turpina palielināties, jo reāls patēriņa pieaugums ir bijis tikai augstākajās kvintiļu grupās.
Par bagātāko iedzīvotāju daļu kļūst Rīgā dzīvojoši privātā sektorā strādājoši cilvēki ar augstāko izglītību.
2.5 Faktoru un procesu analīze, kas palielina sociālās izslēgšanas risku
Jautājums par sociālo izslēgšanu ir svarīgs visai sabiedrībai kopumā. Tā nav tikai katra atsevišķa indivīda atbildība, bet sabiedrība ir atbildīga par indivīdu iespējām dzīvot cilvēcīgu dzīvi.
Sociālo izslēgšanu Latvijā lielā mērā izraisa iedzīvotāju nabadzība un ar to saistītais:
līdzekļu trūkums elementāru eksistences vajadzību apmierināšanai;
dzīve, kas vērsta tikai uz savas eksistences nodrošināšanu;
līdzekļu trūkuma dēļ ierobežotas iespējas, ierobežotas aktivitātes.
Nabadzības un sociālās izslēgšanas cēloņi ir divējādi:
1) neatkarīgi no cilvēka rīcības un gribas,
2) tādi, kas tieši izriet no cilvēku personiskajām īpašībām (arī vecuma), viņu spējas adaptēties jaunos apstākļos, viņu izglītības un aktivitātes.
Kā norādīts ANO AP 1997.gada pārskatā par tautas attīstību – pieaugot ģimenes locekļu skaitam, pieaug mājsaimniecības risks kļūt nabadzīgai. Centrālās statistikas pārvalde regulāri veic mājsaimniecības budžetu analīzi, kas liecina par tiešu sakarību starp nabadzības riska pieaugumu un bērnu skaitu mājsaimniecībā (skatīt pielikumu).
Risks sociālajai izslēgšanai ir arī neizmaksātās darba algas. Pēc Labklājības ministrijas datiem laikā no 1993. gada marta līdz 1998.gada martam uzņēmumu darba algu parāds kopumā bija 9,7 miljoni latu. Tiek iekrāti arī sociālās apdrošināšanas iemaksu parādi, kas liedz darbiniekiem saņemt sociālās apdrošināšanas pabalstus un pensijas. Otra problēma ir algu izmaksa “aploksnēs”, lai uzņēmumi izvairītos no nodokļiem un sociālās apdrošināšanas iemaksām.
Daudzos gadījumos sociālā izslēgšana ir saistīta ar atbilstošas izglītības un prasmju trūkumu. Tas rāda, ka valsts līmenī sevišķa uzmanība jāpievērš cilvēku resursu attīstībai, izglītībai, apmācībai un pasākumiem, kas stimulē cilvēkus uzņemties atbildību un sākt uzņēmējdarbību.
Viens no sociālās izslēgšanas cēloņiem, kas skar imigrantus no bijušajām padomju republikām – tā ir saišu pārraušana ar bijušajām Padomju Savienības republikām, īpaši Krieviju, Baltkrieviju, Ukrainu. Pirmkārt, valsts valodas nezināšana ir par pamatu bezdarbam vai darbam ” pelēkajā” darba tirgū, kā arī apgrūtina saņemt objektīvu informāciju par valstī notiekošo. Otrkārt, daudzi no šiem cilvēkiem bija ļoti šauri specializējušies darbam lielajos padomju rūpniecības uzņēmumos, bet to likvidācija atstāja viņus bez darba.
Riska zona sociālai izslēgšanai ir nabadzīgākais austrumu reģions Latgale ar salīdzinoši zemiem ienākumiem un augstu bezdarba līmeni.
Lauku apvidi ir riska zonas bezdarbam un sociālai izslēgšanai, jo deviņdesmitajos gados tika likvidēts padomju saimniekošanas sistēmas ekonomiskais pamats – lielie uzņēmumi pilsētās un kopsaimniecības laukos. Jauna līdzvērtīga nodarbinātības sistēma nebija izveidojusies, tāpēc daudzi cilvēki palika bez darba un iztikas līdzekļiem. Lielo uzņēmumu likvidācija daudzām Latvijas mazpilsētām atņēma iedzīvotāju galveno iztikas avotu, bet lauku kopsaimniecību likvidācija atstāja lauku cilvēkus bez darba. Zemes reforma daļai cilvēku ļāva iegūt īpašumā zemi, tādejādi iegūstot algotam darbam alternatīvu iztikas līdzekļu avotu. Vissmagākā situācija ir tā saucamajam “lauku proletariātam” – lopkopju un laukstrādnieku bērniem, kas uzauguši pie fermām saceltajās daudzdzīvokļu mājās.
Liela daļa lauku iedzīvotāju saimniecību darbojas pēc naturālās saimniecības principa, tas ir, cilvēki spēj saražot tik, cik nepieciešams pašu iztikai, bet skaidras naudas viņiem nav. Lai nopelnītu skaidru naudu, jāstrādā sezonas un gadījuma darbi.
Asociāls dzīvesveids, noziedzība, apreibinošu vielu lietošana var būt par iemeslu sociālai izslēgšanai. Daudzos gadījumos arī sabiedrība baidās no šādiem cilvēkiem, nespēj piedot, jau iepriekš paredz negatīvu iznākumu.
Fiziskā un garīgā veselība var būt par sociālās izslēgšanas cēloni. Veselības trūkums, invaliditāte neļauj cilvēkiem pilnībā iekļauties darba tirgū, darba devēji bieži nav ieinteresēti ņemt vērā invalīdu speciālās vajadzības. Arī vecums un nespēja ātri apgūt jauno var būt iemesls sociālajai izslēgšanai.
Apkopojot iepriekšminētos faktorus, var izdalīt šādas lielas sociālās izslēgšanas riska grupas:
· ģimenes ar vairākiem nepilngadīgiem bērniem;
· 15 – 19 gadus veci jaunieši;
· bezdarbnieki;
· no ieslodzījuma un sociālās rehabilitācijas iestādēm iznākušie;
· invalīdi.