3.3. Bezdarbnieki

3.2.1. Ilgstošie bezdarbnieki

Aktuāla problēma Latvijā ir ilgstošais bezdarbs. 1998. gadā salīdzinājumā ar 1997.gadu, ilgstošais bezdarbs ir samazinājies par 10,3%. 1998. gada 31. decembrī Nodarbinātības valsts dienestā bija reģistrēti 29334 ilgstošie bezdarbnieki (bez darba vairāk kā gadu), kas sastādīja 26,6%  no kopējā bezdarbnieku skaita. Visizteiktākā ilgstošā bezdarba problēma ir Latgalē, kur ilgstošo bezdarbnieku skaits atsevišķos rajonos pārsniedz 50% no kopējā šajā rajonā reģistrēto bezdarbnieku skaita. Savukārt 1999.gadā ilgstošie bezdarbnieki sastādīja 31,3% no kopējā bezdarbnieku skaita, tātad par 8,5% vairāk nekā 1998.gadā.

6.tabula. Ilgstošo bezdarbnieku procentuāls iedalījums pēc izglītības līmeņa
1998.,1999.g. (procentos)

Izglītība	1998	1999
augstākā	5,1	5,2
vidējā speciālā	21,6	21,4
arodizglītība	14,0	15,0
vispārējā vidējā	31,7	32,1
pamatizglītība	24,6	23,8
nepabeigta pamatizglītība	3,0	2,5

Avots: NVD dati

Faktiski var secināt, ka ilgstošiem bezdarbniekiem visbiežāk ir vidējā speciālā izglītība, arodizglītība vai vispārējā vidējā izglītība. Apkopotie dati rāda, ka īpašas izmaiņas ilgstošo bezdarbnieku vidū pēc iegūtās izglītības nav novērojamas, tas liecina, ka realizētā izglītības politika neatbilst darba tirgus prasībām, vai arī izglītības iestādē iegūtajām zināšanām nav pietiekošas prakses. Jāmin gan, ka liela daļa no ilgstošajiem bezdarbniekiem izglītību ir ieguvuši pirms daudziem gadiem, tāpēc šo apgalvojumu nevar attiecināt uz pašreizējo profesionālo izglītību kopumā.

Profesionālās izglītības sistēma aktīvi iesaistās bezdarbnieku profesionālajā apmācībā un pārkvalificēšanā, bet ilgstošiem bezdarbniekiem problēmas vairumā gadījumu ir saistītas nevis ar profesionālo iemaņu trūkumu, bet gan ar darba vietu trūkumu, psiholoģiskām problēmām, neuzņēmību un galu galā nevēlēšanos strādāt.

3.3.2. Sievietes – bezdarbnieces

Sieviešu izvēles iespējas Latvijas darba tirgū tiek ierobežotas divējādi. Dažām sievietēm, kas labprāt strādātu, nav izvēles un ir jāpaliek mājās, jo bērnu aprūpe nav pieejama un/vai ir par dārgu. Citām sievietēm, kas labprāt nestrādātu, nav izvēles, jo to ģimenēm ir nepieciešami ienākumi.

Kopumā sievietēm dabūt darbu ir grūtāk nekā vīriešiem. Sievietēm darba devēji bieži atsaka tāpēc, ka viņas ir par vecu, vai arī viņām ir mazi bērni. Sievietes izjūt diskriminējošo attieksmi darba tirgū, ja viņām ir vairāk par 35 gadiem.

Kā liecina Nodarbinātības valsts dienesta informācija, vairāk kā puse no bezdarbnieku kopējā skaita ir sievietes, pie kam ik gadu sieviešu īpatsvars bezdarbnieku kopskaitā palielinās.

7.tabula. Sievietes bezdarbnieku kopskaitā (procenti no kopskaita)

1992.gada beigās	58,8
1993.gada beigās	53,2
1994.gada beigās	51,9
1995.gada beigās	52,3
1996.gada beigās	54,7
1997.gada beigās	59,4
1998.gada beigās	58,5
1999. gada beigās	57,4

Avots: NVD dati

No visiem, kas 1999.gadā ar NVD palīdzību nosūtīti mācīties, 63,7% bija sieviešu.
Augstais sieviešu bezdarbs ir saistāms ar to, ka:

• darba devēji nevēlas pieņemt darbā sievieti ar pirmskolas vecuma bērniem, jo valda stereotips uzskats, ka rūpes par bērnu, kas bieži vien saistītas gan ar bērna veselību, gan nepilnībām pirmskolas audzināšanas iestāžu darbā, bieži vien traucē darbinieces darbu;

• sievietei, atgriežoties darba tirgū pēc bērna kopšanas atvaļinājuma, ir grūti adaptēties, jo daudzos gadījumos profesionālā kvalifikācija bērna kopšanas laikā ir relatīvi pazeminājusies un ir nepieciešama jaunu darba iemaņu apgūšana.

Sievietes kopumā strādā sliktāk apmaksātās profesijās nekā vīrieši. Valsts statistikas pārvaldes dati liecina, ka 1998. gadā sievietes saņēma tikai 78% no vīriešu algām, valsts sektorā pat tikai 73%. Sievietes ir biežāk pārstāvētas profesijās ar zemu prestižu un zemām algām. Viena trešā daļa sieviešu Latvijā strādā izglītības sektorā vai sociālo pakalpojumu sfērā. No visiem veselības aprūpē un sociālo pakalpojumu sfērā nodarbinātajiem sievietes ir 83,3%, izglītībā – 77,4%, viesnīcās un restorānos – 74%, tirdzniecībā – 61%. Sievietes ir arī 2,5 līdz 3 reizes retāk pārstāvētas uzņēmējdarbībā nekā vīrieši. Turklāt tikai 31% darba devēju ir sievietes.

Latvijas likumdošana paredz abu dzimumu līdztiesību izglītībā un darba tirgū. Piemēram, LR Darba likumu kodekss (3.n. 15.p.) paredz, ka “pieņemot darbā, nav pieļaujama nekāda tieša vai netieša tiesību ierobežošana, kā arī tiešu vai netiešu priekšrocību noteikšana atkarībā no rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelšanās un mantiskā stāvokļa, izņemot tos ierobežojumus un priekšrocības, ko nosaka likumi un citi normatīvie akti.”
Pēc 1989.gada tautas skaitīšanas rezultātiem sievietēm ir augstāks izglītības līmenis nekā vīriešiem. Valsts un sabiedrības galvenais uzdevums ir patiesas dzimuma līdztiesības īstenošana dzīvē.

3.3.3. Sezonas un gadījuma darbus strādājošie

Sezonas un gadījuma darbus strādājošie bieži vien ir oficiāli nereģistrējušies bezdarbnieki vai cilvēki, kuru bezdarba periods mijas ar darbu.
Sezonas darbiem ir sava niša Latvijas darba tirgū, tomēr tajā iesaistītie cilvēki bieži ir sociāli neaizsargāti. Sezonas darbi ir maz apzināti, cilvēki bieži vien strādā bez darba līguma un sociālajām garantijām. Atšķirīgi ir gadījuma un sezonas darbi, kas tiek piedāvāti pilsētās un laukos, bet darba ņēmējs visos gadījumos ir vienlīdz beztiesīgs, ja nav noslēgts darba līgums. Pēc Latvijas Cilvēktiesību biroja datiem vairums cilvēku baidās pieprasīt noslēgt darba līgumus, bet neapzinās, ka bez līguma viņi nekur nevar saņemt aizstāvību konflikta vai pretenziju gadījumā.

Pēc darbaspēka pētījumiem 3,9% no visiem pilnu laiku strādājošiem ir gadījuma darbs, bet 1,4% sezonas darbs.
Raksturīgākie sezonas darbi ir:

• lauksaimniecības darbi pie zemniekiem,

• meža darbi (vīriešiem),

• dažādi gadījuma darbi pilsētās (remonts, uzkopšana u.c.),

• pārdevējas darbs,

• dažādi nekvalificēti darbi,

• sociāli neatzīti darbi.

Šīs grupas sociālās izslēgšanas novēršana gan maz attiecas uz profesionālās izglītības sistēmu, jo jau fakts, ka cilvēks pieņem gadījuma darbu liecina, ka viņš kaut ko māk un vēlas savu situāciju uzlabot.

3.4. No ieslodzījuma un sociālās rehabilitācijas iestādēm iznākušie

3.4.1. No ieslodzījuma vietām atbrīvotie

2000.gada sākumā Latvijā bija 15 cietumi ar 9000 ieslodzītajiem. 41% no ieslodzītajiem atrodas iepriekšējā izmeklēšanā (tātad nav vēl notiesāti).
Ik gadu no ieslodzījuma vietām atbrīvo ap 2500 ieslodzīto.

8.tabula. Cietumos atrodošos personu skaits (1996. – 1998.g)

	1996	1997	1998
Pavisam	10316	10070	9409
T.sk. apcietinātie izmeklēšanas cietumā	4081	3833	3561

Avots: Latvijas statistikas gadagrāmata 1999., Rīga, 1999.

1998. gadā tika notiesātas 12952 personas, 22,6% no tām ar reālu brīvības atņemšanu. 1998. gadā no notiesāto kopskaita 23% bija personas, kuras agrāk sodītas un kurām sodāmība nav noņemta un dzēsta, 38% – personas darbaspējas vecumā, kuras nestrādāja un nemācījās. 1998.gadā sievietes bija 9,6% no notiesāto personu kopskaita.
Skaitliski lielāko grupu no notiesāto ieslodzīto skaita pēc soda izciešanas termiņa veido personas, kuras notiesātas uz 5-10 gadiem.
Nedaudz vairāk par trešo daļu no notiesātajiem ir 30 – 49 gadus veci (36,6%), tomēr salīdzinoši daudz notiesāto ir arī jaunākajās vecuma grupās (skatīt 9.tabulu).

9.tabula. Notiesāto personu procentuāls sadalījums pēc vecuma
1998.gadā (procentos no notiesāto kopskaita)

Visi notiesātie	14 – 17gadi	18 – 24gadi	25 – 29gadi	30 – 49 gadi	50 gadi un vecāki
100	13,0	27,3	17,0	36,6	6,1

Avots: Latvijas statistikas gadagrāmata 1999 – Rīga, 1999.

Baltijas studiju centra veiktais pētījums “Aktīvo nodarbinātības pasākumu efektivitātes analīze un rekomendācijas nodarbinātības pasākumu efektivitātes uzlabošanai” liecina, ka

lielākajai daļai ieslodzīto personu pēc soda izciešanas rodas vairākas būtiskas problēmu grupas, kas kavē viņu sociālo integrēšanos sabiedrībā.

Viena problēmu grupa ir saistīta ar to, ka nav mājokļa, kur atgriezties, jo dzīvoklis un pieraksts ieslodzījuma laikā parasti ir zaudēts.
Otra problēma ir tā, ka sodu izcietušajiem ir grūti dabūt darbu, jo darba devēji parasti nevēlas darbā pieņemt bijušos ieslodzītos.
Trešā problēmu grupa saistīta ar bijušo ieslodzīto profesionālo zināšanu vai profesijas trūkumu un valsts valodas nezināšanu. Bieži vien viņu agrāk iegūtās profesionālās zināšanas pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma ir novecojušas.

3.4.2. No sociālās rehabilitācijas iestādēm iznākušie

 

Ar līdzīgām problēmām sastopas arī tie, kas izgājuši rehabilitācijas kursus dažādās sociālās rehabilitācijas iestādēs, piemēram, ārstēšanās programmas no alkoholisma, narkomānijas. Valstī nav konkrētu datu par to, cik šādu cilvēku ir, jo problēma ir tikai nupat apzināta.

Profesionālās izglītības sistēmas iespējas ir organizēt profesionālās apmācības kursus tieši cietumos vai sociālās rehabilitācijas iestādēs. Svarīgi ir šiem cilvēkiem iemācīt tieši jaunākās darba metodes, jo laikā, kad viņi bija ārpus darba tirgus, parasti ir notikušas lielas pārmaiņas, un šo cilvēku agrāk iegūtās iemaņas var būt novecojušas.

3.5. Invalīdi

Invaliditātes gadījumā cilvēkiem ir ierobežotas vai zaudētas darba spējas. Tas daļēji tiek kompensēts ar pabalstiem, ko valsts maksā invalīdiem. Taču invalīda stāvoklis ir atkarīgas arī no citiem faktoriem:

•  invaliditātes cēlonis;

•  vai invalīds ir vientuļš, vai dzīvo ģimenē;

•  kāds ir viņa statuss ģimenē – apgādnieks vai apgādājamais.

Latvijā 1998.gadā bija reģistrēts 123 171 invalīds, no tiem 9,2% strādājošie. Pēdējos trīs gados invalīdu kopskaits ir samazinājies, bet invalīdu – bezdarbnieku skaits ir pieaudzis. 1998.gadā invalīdi bija 0,5% , bet 1999.gadā 1,3% no NVD reģistrēto bezdarbnieku kopskaita. To daļēji var izskaidrot ar NVD ietvaros organizētu apmācības programmu invalīdiem attīstību.

Vislielākais NVD reģistrēto invalīdu skaits ir vecuma grupā 30 – 49 gadi – 55%. 34% no NVD reģistrētajiem invalīdiem ir vispārējā vidējā izglītība, 25% pamatizglītība, 18,3% vidējā speciālā izglītība.

10.tabula. Invalīdu skaits (1996.-1998.g.)

	1996	1997	1998
Invalīdu skaits	126512	124588	123171
tai skaitā – invalīdi kopš bērnības	7754	6384	7053
% no invalīdu kopējā skaita	6,1	5,1	5,7
Strādājošo invalīdu skaits	10117	10897	11423
% no invalīdu kopējā skaita	8,0	8,7	9,2

Avots: Sociālais ziņojums 1999, Labklājības ministrija, Rīga, 1999.

Taču invalīdu sociālo izslēgšanu ne tik ļoti ietekmē kvalifikācijas trūkums, kā sabiedrības attieksme un apkārtējās vides nepiemērotība cilvēkiem ar speciālām vajadzībām, piemēram, Rīgā neviens no sabiedriskā transporta veidiem nav pielāgots invalīdu vajadzībām. Daudzi invalīdi nevar izkļūt no dzīvokļa, ieiet veikalos, teātros utt. Padomju laikā dibinātie invalīdu uzņēmumi ir likvidēti, tā padarot par bezdarbniekiem cilvēkus, kam agrāk bija darbs.

Vēl viena riska grupa, kas tikai nesen ir apzināta, bet kura kļūs arvien lielāka, ir ar HIV inficētie. Pēc AIDS Profilakses centra datiem 1990. gadā kopīgais (reģistrētais) ar HIV inficēto skaits ir 8, 1995. – 47, 1996. – 63, 1997. – 88, 1998 – 251, 1999.- 492 inficētie. Līdz 2000. gada 1.augustam reģistrētas kopumā 738 (no tām 63 AIDS stadijā) ar HIV inficētas personas, no tām 55 vecumā no 16 – 18 gadiem, 161 vecumā no 25 – 29 gadiem, 152 vecumā no 30 – 34 gadiem. 61% no reģistrētajiem ir intravenozie narkomāni.
Profesionālās izglītības potenciāls ir piedalīties speciāli invalīdiem domātu profesionālās izglītības programmu izstrādē un ieviešanā.

 Uz satura rādītāju                                                  Uz nākošo nodaļu