Skip to main content

Dzirnavu iela 16/k2, Rīga

3 Riska grupu analīze

3.1 Ģimenes ar bērniem

No tautas attīstības ilgtermiņa viedokļa dramatiska ir nabadzības ietekme uz bērnu izglītošanās iespējām. Nabadzīgām ģimenēm ir ne tikai grūti segt bērnu skološanas izdevumus; tās arī tikpat kā nespēj sūtīt bērnus uz ārpusklases nodarbībām, pulciņiem un kultūras pasākumiem, dažādiem kursiem. Šo ģimeņu bērni bieži vien mācību maksas, transporta, mītnes un uztura izdevumu dēļ nespēj iegūt vidējo, arodizglītību vai augstāko izglītību.

Nabadzīgo ģimeņu bērnus var iedalīt vairākās kategorijās:

  • bērni no ģimenēm, kurās ir abi vai tikai viens no vecākiem un kuras, neskatoties uz finansiālām grūtībām, rūpējas par savu bērnu izglītību;

  • mazizglītotu vecāku bērni, kur vecākiem pašiem bijušas mācīšanās grūtības;

  • bērni, kuri tiek turēti mājās, jo tie tiek uzskatīti par nepietiekami attīstītiem savam vecumam vai ir hroniski slimi;

  • alkoholiķu bērni, kuru vecākiem nerūp bērnu izglītība;

  • bērni, kuri pārcēlušies uz citas pašvaldības teritoriju un nav tur reģistrēti;

  • lauku apvidos un pilsētās dzimušie bērni, kuru dzimšana nav reģistrēta un kuri ir palikuši ārpus izglītības sistēmas.

Liela problēma ir ārpus izglītības sistēmas palikušie bērni. Pēc Valsts Bērnu tiesību aizsardzības centra akcijas “Tevi gaida skola datiem” 1998.gada oktobrī 1408 skolas vecuma bērnu negāja skolā, bet 663 no tiem vispār nebija sākuši mācīties pirmajā klasē. Ne vienmēr apgalvojumi, ka bērni netiek skolā laisti finansiālu apsvērumu dēļ, ir patiesi. Lai gan skolu izdevumi var radīt ievērojamas finansiālas grūtības, tomēr visbiežāk skolu neapmeklē to ģimeņu bērni, kurās viens no vecākiem vai abi vecāki ir alkoholiķi, kurās vecākiem ir zems izglītības līmenis vai kurās vecāki beiguši palīgskolas.

Pēdējos gados Latvijā ļoti daudzas ģimenes dzīvo zem krīzes iztikas minimuma. Valsts Bērnu tiesību aizsardzības centra ziņojumā par bērnu stāvokli valstī minēts, ka 1998. gadā zem krīzes iztikas minimuma (1998. gadā tas ir Ls 56 uz vienu iedzīvotāju) dzīvo 90% ģimeņu ar trim vai vairāk bērniem, 78% – ar diviem bērniem un 70% – ar vienu bērnu ģimenē. Tas liecina, ka vairumam ģimeņu ar bērniem nepietiek līdzekļu visu nepieciešamo vajadzību nodrošināšanai.

Viens no sociālās izslēgšanas aspektiem ir saistīts ar to, ka iedzīvotāji nespēj nomaksāt īri un komunālos maksājumus un tiek izlikti no dzīvokļa. 1998.gadā pēc Tieslietu ministrijas Tiesu darba un statistikas nodaļas datiem izskatītas 7526 lietas ar spiedumu par izlikšanu no dzīvokļa bez citas dzīvojamās platības ierādīšanas, 1997.gadā – 6219 lietas. Šajos datos nav norādīts, cik no šajā lietu kategorijā izpildītajiem tiesu spriedumiem attiecināti uz ģimenēm, kurās ir bērni. Nav šaubu, ka no dzīvokļiem izlikto cilvēku skaits ir daudz lielāks par minēto lietu skaitu. Izlikšana no dzīvokļiem palielināja to bērnu skaitu, kam netiek nodrošināti nepieciešamie apstākļi normālai attīstībai un veselībai un līdz ar to samazinās iespēja mācīties.

Profesionālās izglītības sistēmas iespējas, lai mazinātu šo riska grupu, ir tiešā veidā saistītas ar vecāku izglītošanu un nodarbinātību, jo labāk izglītoti un darba tirgū pieprasīti būs vecāki, jo labāku dzīvi viņi spēs nodrošināt saviem bērniem. Galvenā uzmanība tomēr jāveltī bērniem, kas nāk no nabadzīgām ģimenēm, lai viņi jau iepriekš nebūtu nolemti sociālajai izslēgšanai.

3.2 15 – 19 gadus veci jaunieši

3.2.1.  Jaunieši, kas pamet skolu, neiegūstot pamatizglītību (pēc 1. -8.klases)

Pēdējo gadu laikā pieaudzis to jauniešu skaits, kas pamet skolu, neiegūstot pamatizglītību. Iemesli tam ir dažādi – ekonomiskas dabas – īpaši laukos, nelabvēlīgas ģimenes, vecāku vieglprātīga attieksme pret bērnu izglītošanos un sabiedrībā pastāvošais uzskats, ka izglītība sekmīgai karjerai nav nepieciešama.

No izglītības statistikas datiem var secināt, ka vislielākais skolēnu atbirums ir no 5. līdz 8. klasei, tas ir apmēram 6-8% no visiem skolēniem. Tas nozīmē, ka katru gadu apmēram 2000 bērnu vecumā no 13 – 16 gadiem pārtrauc mācīties. Pēc ANO AP “Pārskats par tautas attīstību – 1999” datiem nestrādā un nemācās apmēram 4,5% no jauniešiem 14 – 17 gadu vecumā.

3.2.2.  9.klašu absolventi

1998/99. mācību gada beigās 9.klasēs bija 32853 skolēnu. Ne visi 9.klases absolventi saņem tādu atzīmju izrakstu, kas viņiem ļauj turpināt mācīties vidusskolā vai arodskolā.

3.tabula. 9.klašu absolventi, kuriem draud sociālā izslēgšana (1998., 1999.g.)

 

  1998.gads 1999.gads
  Skaits % no 9.kl. skolēnu kopskaita Skaits % no 9.kl. skolēnu kopskaita
Skolēni, kuri skolu beidz ar liecību 881 2,6 785 2,4
Skolēni, kuri skolu beidz ar nepietiekamu novērtējumu 5824 17 7893 24
Kopā 6705 19,6 8678 26,4

Avots: Izglītības valsts inspekcijas dati

Daļa audzēkņu būtībā nokļūst sociāli izslēgto grupā, jo viņu tālākizglītošanās ir ierobežota vairāku iemeslu dēļ:

  • viņi nevar turpināt izglītību augstākā līmenī, jo trūkst apliecības par pamatizglītību;

  • viņi nevar turpināt izglītību augstākā līmenī , jo apliecībā ir nesekmīgas atzīmes.

Izglītības trūkums rada sociālās izslēgšanas risku, jo

  • viņi nevar atrast darbu, jo trūkst profesionālās kvalifikācijas,

  • nevar iekārtoties darbā vecuma ierobežojuma dēļ,

  • viņi nevar iegūt kvalifikāciju, izmantojot NVD pakalpojumus, jo tur tiek piedāvātas programmas tikai jauniešiem no 18 gadu vecuma.

Lai novērstu šīs grupas sociālo izslēgšanu, tiek atvērtas pedagoģiskās korekcijas grupas profesionālās izglītības iestādēs.

3.2.3 No profesionālās izglītības iestādēm atskaitītie audzēkņi

Katru gadu no profesionālās izglītības iestādēm tiek atskaitīta daļa audzēkņu pirms pilnas izglītības programmas apgūšanas. Laikā no 1997.gada septembra līdz 1998.gada septembrim no profesionālās izglītības iestādēm tika atskaitīti 6378 audzēkņi jeb 13,8 % no kopējā audzēkņu skaita.

1. attēls

Avots: Profesionālā izglītība Latvijā / Nacionālās Observatorijas 1999.gada ziņojums Eiropas izglītības fondam – Rīga, 1999.

Salīdzinot datus par četriem gadiem (1995. – 1998.), redzams, ka atskaitīto audzēkņu īpatsvars kopējā audzēkņu skaitā ir svārstījies no 12% līdz 14%.

No kopējā atskaitīto audzēkņu skaita 77% bija audzēkņi, kuri iestājušies profesionālās izglītības iestādēs ar 9.klašu izglītību un 19,8% ar 12.klašu izglītību. Katrs otrais (49,2%) atskaitītais audzēknis mācījās pirmajā kursā.

2. attēls

Avots: Profesionālā izglītība Latvijā / Nacionālās Observatorijas 1999.gada ziņojums
Eiropas izglītības fondam – Rīga, 1999.

Atskaitīto audzēkņu sadalījums pēc atskaitīšanas iemesliem rāda, ka katra trešā (34,2%) audzēkņa atskaitīšanas iemesls ir bijusi nesekmība, katrs piektais (19%) audzēknis tika atskaitīts ģimenes apstākļu dēļ, katrs astotais (13,1%) audzēknis ir pārgājis mācīties uz citu skolu.

Tikai par tiem audzēkņiem, kuru atskaitīšanas iemesls ir bijusi izglītības iestādes maiņa var apgalvot, ka viņi turpina izglītošanos. Nav pieejama informācija par to, kas notiek ar tiem jauniešiem, kuri tika atskaitīti no profesionālās izglītības iestādēm dažādu citu iemeslu dēļ.

3.2.4. Jaunieši bezdarbnieki

Bez šaubām riska grupa ir pamatskolu un vidusskolu absolventi bez jebkādām profesionālām iemaņām, parasti vecumā no 15 – 19 gadiem. Kāpēc tieši šī vecuma grupa? Parasti pamatizglītību iegūst 15 – 16 gadu vecumā. No vienas puses Izglītības likums (1998.) paredz pamatizglītības iegūšanu līdz 18 gadiem, no otras puses Nodarbinātības likums (1992.) paredz, ka par bezdarbnieku var reģistrēties no 15 gadiem, tomēr apmācības programmas tiek piedāvāts tikai no 18 gadiem. Tādējādi izveidojas jauniešu grupa bez profesionālām iemaņām un speciālām sociālās integrācijas programmām. Katru gadu apmēram 6% 9.klases un 24% 12.klases absolventu pārtrauc izglītoties.
Pēc NVD datiem 1999.gada beigās 2,8% no visiem reģistrētajiem bezdarbniekiem bija jaunieši vecumā no 15 – 19 gadiem.

4.tabula. NVD reģistrētie jaunieši bezdarbnieki vecumā no 15 līdz 19 gadiem (1996.-1999.g.)

Gads % no bezdarbnieku kopskaita gada beigās
1996. 7,7
1997. 4,3
1998. 3,6
1999. 2,8

Avots: NVD Ziņojums par 1999.gada darba rezultātiem – Rīga, 2000.

1997.gadā stājās spēkā grozījumi likumā “Par obligāto sociālo apdrošināšanu bezdarba gadījumam”, kad no apdrošināšanai pakļauto personu skaita tika izslēgti vidējo, augstāko un profesionālo izglītības iestāžu audzēkņi no 15 gadu vecuma. Beidzot vai pārtraucot mācības un neiekārtojoties darbā, bet iegūstot bezdarbnieka statusu, šīm personām netiek piešķirts bezdarbnieka pabalsts, tāpēc jaunieši retāk stājas NVD uzskaitē.

1999.gadā NVD bija reģistrējušies 755 jaunieši vecuma grupā 15 – 18 gadi ar pamata izglītību vai zemāku par to, kas sastāda 4,2% no to jauniešu skaita, kam draud sociālā izslēgšana.

Profesionālās izglītības sistēmai ir jāizmanto visas iespējas, lai palīdzētu šiem jauniešiem iegūt profesiju. Visnoderīgākie šeit būtu kursi un/vai īstermiņa programmas tiem, kuriem nav pamatizglītības dokumenta, kurās būtu iespējams iegūt profesionālās iemaņas, lai jaunieši varētu iekļauties darba tirgū.

3.2.5. Arodskolu absolventi

Viens no rādītājiem, kas raksturo profesionālās izglītības iestāžu absolventu iekļaušanos darba tirgū ir absolventu nodarbinātība. Diemžēl Latvijā nav veikti regulāri pētījumi par profesionālo izglītības iestāžu absolventu dzīves un darba gaitām. Mēs varam tikai minēt, vai šie jaunieši mācās tālāk, vai strādā apgūtajā vai citā profesijā, vai arī vispār ir bez darba.

Katru gadu profesionālās izglītības iestādes beidz apmēram 2000 audzēkņu.

1997. gada Darbaspēka apsekojuma papildus lapa, ko izstrādāja Latvijas Nacionālā observatorija, parādīja, ka no profesionālo izglītības iestāžu absolventiem:

  • 30% strādā savā profesijā;

  • 34% strādā citā profesijā;

  • 54 % ir nepieciešama papildus izglītība ( no tiem 34% savā profesijā).

Problēmas, kas ietekmē absolventu nodarbinātību, ir:

  • darba vietu skaits reģionā ir nepietiekošs;

  • vietējais darba tirgus ir pārsātināts ar šādas profesijas darba spēku;

  • profesionālās izglītības programma saturiski neatbilst darba tirgus prasībām;

  • izglītības iestāde nenodrošina kvalitatīvu profesijas apguvi.

Oficiālā statistika neatspoguļo grūtības, kādās daudzi arodskolu beigušie nonāk, nespēdami atrast darbu. Salīdzinot ar 1997.gada 1.oktobri, 1998.gada 1.oktobrī Nodarbinātības valsts dienestā reģistrēto profesionālās izglītības iestāžu absolventu – bezdarbnieku skaits ir samazinājies par 35%. Taču tas nav izskaidrojams ar darba tirgus situācijas uzlabošanos, bet gan ar izmaiņām likumdošanā, kas neparedz jauniešiem iespēju saņemt bezdarbnieku pabalstu, ja par viņiem nav veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas.

Analizējot profesionālās izglītības iestāžu absolventu – bezdarbnieku sadalījumu pa rajoniem, var secināt, ka tajos rajonos, kur ir vislielākais kopējais bezdarbnieku skaits, attiecīgi vairāk arī ir absolventu – bezdarbnieku. Vislielākais reģistrēto absolventu – bezdarbnieku skaits 1999.gadā ir Daugavpils pilsētā un rajonā – 124, (kas ir 22,5% no reģistrēto absolventu – bezdarbnieku kopskaita), Rīgā – 83, (kas ir 15% no kopskaita).

3.2.6. Jaunieši, kam nepieciešama alternatīva aprūpe

Arvien lielākam bērnu skaitam ir nepieciešama ārpus ģimenes (alternatīvā) aprūpe.

Bērni, kas šodien atrodas bērnu bāreņu aprūpes centros vai bērnu namos, var tikt uzskatīta par īpašu sociālā riska grupu un nākotnē var papildināt sociāli izstumto iedzīvotāju rindas. Lai gan samazinās dzimstība un samazinās bērnu skaits valstī, tomēr Latvijā bērnu skaits bērnu namos, salīdzinot ar 1990.gadu, ir pieaudzis vairāk kā 6 reizes! Bērnu namu iemītnieku straujo pieaugumu varētu izskaidrot ar iedzīvotāju vispārējā dzīves līmeņa krišanos, kā rezultātā palielinās nelabvēlīgo ģimeņu skaits, kurās vecākiem dažādu iemeslu dēļ atņemtas vecāku tiesības. No bērnu namos, patversmēs ievietotajiem bērniem tikai 4% ir bāreņi (1998.gada dati).

5.tabula. Bērnu skaits bērnu – bāreņu aprūpes centros, bērnu namos
(1990., 1998., 1999.g.)

Iestādes 1990 1997 1998
Pašvaldību bērnu nami, patversmes 381 2200 2386
Bērnu – bāreņu aprūpes centri 802 760 797
Speciālie bērnu invalīdu sociālās aprūpes centri 534 479 484

Avots: Latvijas statistikas gadagrāmata 1999, Rīga, 1999.

70,9% gadījumu bērnu atrašanās iemesls bērnu namā-patversmē bija vecākiem pārtraukta vai atņemta vecāku vara, 1,3% bērnu bija pamesti. Par maz uzmanības tiek pievērsts profesionālai sadarbībai ar ģimenēm, no kurām bērni uz laiku ievietoti bērnu patversmēs, lai palīdzētu vecākiem pārvarēt sociālo krīzi un sekmētu bērnu atgriešanos ģimenēs.

Valsts aprūpe šādiem bērniem tiek garantēta līdz pilngadības sasniegšanai – 18 gadu vecumam.
Likums paredz, ka pēc 18 gadu vecuma pašvaldībai jāpalīdz bārenim iekārtoties dzīvē, piešķirot mitekli vai pabalstu mitekļa īrei, tomēr bieži vien pašvaldības ierobežoto resursu dēļ nespēj palīdzēt. Piešķirtie pabalsti ir minimāli un ar tiem nepietiek dzīves iekārtošanai.

Ierobežoto līdzekļu dēļ bāreņu tālākizglītošanās pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas ir problemātiska.
Parasti bāreņi dzīvē saskaras ar vairākām būtiskām problēmām:

  • nepietiekamie finansiālie resursi patstāvīgas dzīves uzsākšanai;

  • nav dzīvokļa vai mājokļa;

  • nepietiekami finansiālie resursi izglītības turpināšanai;

  • socializācijas un komunikācijas/saskarsmes prasmju trūkums.

 Uz satura rādītāju                                                      Uz nākošo nodaļu