5. Riska grupu integrācija

5. Riska grupu integrācija5.1.Pedagoģiskā korekcija vispārizglītojošās skolās

Tiem bērniem, kuri ilgstoši nav apmeklējuši skolu un/vai ir klaiņojuši, kuriem nav pietiekami attīstīta motivācija mācīties un kuriem ģimenes psiholoģiskā un sociālā vide traucē iekļauties skolas vidē, vairākās skolās tiek piedāvātas iespējas mācīties skolas pedagoģiskās korekcijas klasēs. Valstī pedagoģiskās korekcijas darbs ir tikai aizsākts. Pašvaldības dibinātajās izglītības iestādēs 1999./2000. mācību gadā bija izveidots 91 pedagoģiskās korekcijas klašu komplekts un šajās klasēs mācījās 1016 skolēnu. Visvairāk šādu skolēnu ir Rīgā – 456, Daugavpilī – 59, Liepājā – 87, Jelgavā – 144.
Lai bērns nāktu mācīties uz pedagoģiskās un korekcijas klasēm ir jābūt kādam motīvam, kas liek viņam to darīt, šī motīva trūkums bieži vien ir iemesls, kāpēc jaunietis turpina dzīvot savu dzīvi bez skolas, jo tā taču ir vieglāk.

5.2. Pedagoģiskā korekcija profesionālās izglītības iestādēs

Izglītības un zinātnes ministrijas Profesionālās izglītības attīstības departaments 1997. gadā eksperimentālā veidā atļāva izveidot pirmās pedagoģiskās korekcijas arodpamatizglītības grupas divās arodvidusskolās metālapstrādātāju, pavāru, atslēdznieku un loka metinātāja profesijās.
Kopā pedagoģiskās korekcijas grupās 1999./2000. mācījās 873 audzēkņi, no tiem 604 IZM mācību iestādēs un 269 Zemkopības ministrijas mācību iestādēs. Tas ir apmēram 10% no to jauniešu skaita, kuriem šāda izglītības ir nepieciešama. Pedagoģiskās korekcijas grupās var apgūt šādas specialitātes: metālapstrādātājs, atslēdznieks, loka metinātājs, šuvējs, pavārs, namdaris, montāžas darbu atslēdznieks, drēbnieks, būvgaldnieks. Mācības notiek gan latviešu, gan krievu plūsmā.
Šādās grupās tiek uzņemti jaunieši ar nepabeigtu pamatizglītību, apmēram vienādā skaitā ar 6 klašu, 7 klašu, 8 klašu izglītību, kā arī jaunieši, kas pamatskolu beiguši ar vairākām nesekmīgām atzīmēm. Arī palīgskolu absolventi tiek uzņemti pedagoģiskās korekcijas grupās, jo parasti profesionālās izglītības iestādes neuzņem audzēkņus ar šādu izglītību.
Ap 80 % audzēkņu ir no materiāli maznodrošinātām ģimenēm, un viņu vienīgais iztikas avots ir stipendija Ls 8,5. 16 % no kopējā audzēkņu skaita ir bāreņi. Šie audzēkņi jānodrošina ar apģērbu un nepieciešamajiem mācību materiāliem.
Audzēkņi tiek uzņemti un grupas komplektētas, sadarbojoties ar vietējām pašvaldībām, kas nosūta jauniešus mācīties šādās grupās.
Vērtīgākā pieredze ir Vangažu 25.arodvidusskolai un Daugavpils mācību – ražošanas centram.

 

Vangažu 25.AVS perspektīvās attīstības programmas galvenais mērķis – palīdzēt jauniešiem, kuri kādu laiku nav mācījušies, apgūt pamatizglītību un profesijas iemaņas, lai viņiem pavērtos iespējas integrēties sabiedrībā, iegūt profesiju un tālākizglītoties.

1999./2000. mācību gadā skolā tika nokomplektētas 10 pedagoģiskās korekcijas grupas. Skolā var iegūt divas specialitātes – atslēdznieks un loka metinātājs. Skolas kolektīvs cenšas daļai audzēkņu iedot abu profesiju iemaņas, lai viņiem būtu lielākas darba iespējas. Apmācības procesā ir trīs galvenie virzieni;

•  vispārizglītojošo priekšmetu programmas izlīdzinošajam kursam;

• profesionālās pamatizglītības un arodizglītības programmas;

• mācību un audzināšanas darbs, kuri kopumā veido vienu veselumu – reālajai dzīvei piemērotu jaunieti.

Grūtības rada vispārizglītojošo priekšmetu programmas izlīdzinošajam kursam, jo uzņemtajiem audzēkņiem ir atšķirīgs iepriekšējais izglītības līmenis, sākot no sešām klasēm līdz nepabeigtām deviņām klasēm. Tāpēc pagaidām skola strādā ar izstrādāto programmu projektiem un mēģina atrast optimālo programmu variantu. Sadarbībā ar profesionālajām organizācijām, IZM struktūrvienībām un Amatniecības kameru notiek profesionālās pamatizglītības un arodizglītības programmu izstrāde un arodapmācības procesa organizācija. Tā kā audzēkņi nāk gandrīz no visiem Latvijas reģioniem, tad sadarbības organizēšanai ar darba devējiem un pašvaldībām ir liela nozīme. Pašvaldības labāk pārzina vietējo situāciju, tās palīdz dibināt kontaktus ar atsevišķām firmām, palīdzot organizēt audzēkņu ražošanas praksi. Skolai ir noslēgti vairāki sadarbības līgumi ar pašvaldībām dažādos Latvijas reģionos. Šie līgumi palīdz arī pie audzēkņu uzņemšanas pirmajā kursā, lai gan šobrīd to jauniešu skaits, kuri grib mācīties pedagoģiskās korekcijas grupās, daudzkārt pārsniedz uzņemšanas iespējas.

Mācību un audzināšanas darbs pedagoģiskās korekcijas grupās prasa savu specifiku. Te parādās trīs galvenās problēmu grupas, kas nozīmīguma ziņā ir līdzvērtīgas:

• atšķirīgs, pie kam visai zems, audzēkņu iepriekšējās izglītības līmenis;

• lielākā daļa audzēkņu ir asociāli, viņiem piemīt īpatnēji un bieži vien negatīvi uzskati par apkārtējo pasauli un sabiedrību kopumā; viņiem grūtības sagādā adaptācija un integrēšanās grupas kolektīvā;

• liela vecuma un dzīves pieredzes starpība. Vienā grupā mācās gan 14, gan 18 veci jaunieši.

Pirmā problēma tiek risināta, ieviešot pirmajā mācību pusgadā vispārizglītojošo priekšmetu izlīdzināšanas kursu, kura saturu un stundu apjomu nosaka septembrī pēc audzēkņu iepriekšējo zināšanu pārbaudes.

Otra problēma ir grūtāka, un tā tiek risināta visu triju mācību gadu laikā.

 

Daugavpils mācību – ražošanas centra pamatuzdevumi ir:

• jauniešiem ar nepabeigtu pamatizglītību dot iespēju iegūt pilnu pamatizglītību un iegūt profesionālo pamatizglītību vai arodizglītību.

• profesionālā apmācība un darba nodrošināšana nepilngadīgajiem, kuri nekur nestrādā un nemācās.

1999./2000. mācību gadā Daugavpils mācību – ražošanas centrā pedagoģiskās korekcijas grupās mācījās 324 audzēkņi. Šajā mācību iestādē mācās galvenokārt Daugavpils un Daugavpils rajona jaunieši.
Audzēkņu zināšanu līmenis, iestājoties skolā, ir ļoti zems. Lielos robus zināšanās var izskaidrot ar to, ka nav bijis pietiekošas motivācijas mācīties, kā arī trūkst kontroles no vecāku puses; 57 % audzēkņu ir no nepilnām ģimenēm, 26 % audzēkņu dzīvo pie radiniekiem.
Mācību laikā 40 % audzēkņu uzlabojas uzvedība un rodas interese par mācīšanos. Daudzi audzēkņi pēc profesionālās pamatizglītības vai arodizglītības iegūšanas turpina mācīties, lai iegūtu profesionālo vidējo izglītību. Trešā daļa no skolas beidzējiem strādā iegūtajā profesijā.
Daugavpils mācību un ražošanas centrā pastāv individuālā apmācība izvēlētajā profesijā tiem audzēkņiem, kuriem ir ļoti zems zināšanu līmenis un kuri nevar vai negrib turpināt mācīties skolā. Apmācība notiek “nepilngadīgo brigādēs,” kurās vienlaicīgi ar darbu notiek apmācība. Šāda veida apmācības sistēma tika uzsākta 1990.gadā.
“Nepilngadīgo brigāžu” apmācības pamatā ir iespēja iegūt vienkāršākās teorētiskās un praktiskā darba iemaņas darba procesā. Katrā “nepilngadīgo brigādē” ir 5 jaunieši un arodapmācības skolotājs, kurš strādā kopā ar viņiem. Jaunieši strādā “nepilngadīgo brigādē” 6 mēnešus, pēc tam liek eksāmenu un saņem sertifikātu. Brigādes tiek formētas visa mācību gada laikā, un katru mēnesi tajās iesaistās apmēram 75 jaunieši.
Daugavpils pašvaldība pilnībā sedz visus finansiālos izdevumus, kas saistīti ar šo apmācības veidu. Visiem nepilngadīgajiem strādniekiem izmaksā stipendiju no pašvaldības budžeta.

5.3. Profesionālās izglītības iestādes cietumos

Ieslodzīto personu skaits 1998.gada beigās bija 9409. Kopš padomju laikiem Latvijas cietumos ir bijušas profesionālās izglītības iestādes. Arī ieslodzītajiem ir (un vienmēr ir bijušas) nopietnas problēmas darba atrašanā pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma. Profesionālās izglītības iestādes 1999.gadā pastāv tikai 2 cietumos – 105.arodskola Jelgavas cietumā (1997./98. māc.g. 117 audzēkņi) un 109. arodskola Jēkabpils cietumā (1997./98. māc.g. 78 audzēkņi). Skolas piedāvā viengadīgas tehniskās programmas – elektriķis, virpotājs, kurinātājs, loka metinātājs, elektromontieris, santehniķis, gāzes metinātājs.
Rīgas 44.arodskolai ir arodizglītības grupa sieviešu cietumā – 38 audzēknes viengadīgā šuvēju grupā.

Sociālās rehabilitācijas programmas izstrādāšanai un īstenošanai ieslodzījuma vietās Ieslodzījuma iestāžu reformu plāns paredz Ls 76823 2000.gadā, Ls 221962 2001.gadā, pēc 2001.gada Ls 204387 gadā. Notiesāto vispārējai izglītībai, arodizglītībai un profesionālajai izglītībai 2001.gadā paredzēti Ls 618312 , pēc 2001.gada Ls 285141 gadā.

5.4. Profesionālā izglītība bāreņiem

1994.gadā ar Zviedrijas privātā fonda “Livslust” atbalstu tika dibināta asociācija “Dzīvesprieks”, kura izveidoja un 1996.gadā atklāja Aizupes Jauniešu – bāreņu apmācības centru. No Latvijas valsts asociācija dāvinājumā saņēma bijušo Aizupes slimnīcu, kur tagad ierīkots centrs. Centra mērķis ir radīt neatkarīgu uzņēmumu, kas varētu pats sevi uzturēt. Pagaidām centru finansē fonds “Livslust”, ES Phare LIEN un daudzi citi sponsori.

Centrā vienlaikus dzīvo 25 – 35 jaunieši vecumā no 16 – 22 gadiem. Viņi dzīvo tur apmēram 2 gadus, un šai laikā apgūst kādu no profesijām: celtnieks, lauksaimnieks, pavāra palīgs, šuvēja. Šuvējas profesija ir vienīgā, kur iemaņas tiek apliecinātas arī ar kvalifikācijas apliecību. Centram ir savi uzņēmumi, kuros kopā ar pasniedzējiem darbojas jaunieši. Centrā ir Šūšanas darbnīca, Celtnieku brigāde, Lietoto preču veikals, Kafejnīca, Mehāniskās darbnīcas. Galdniecības un metālapstrādes darbnīcu ar ES Phare LIEN atbalstu tiek plānots izveidot līdz 2001.gadam.

5.5. Narkomānu rehabilitācija

Pēdējos gados narkotiku piedāvājums kļūst arvien lielāks, tieši pusaudži un jaunieši ir visvairāk apdraudēti, jo jaunība ir laiks, kad gribas visu izmēģināt, redzēt pasaules krāsainību, bet trūkst dzīves pieredzes, lai novērtētu briesmas. Pēc Valsts Narkoloģijas centra datiem 35% no visiem narkomāniem ir bērni un pusaudži.

1991.gadā ar Norvēģijas atbalstu pie BOVU “Straupes Narkoloģiskā slimnīca” tika dibināts pusaudžu rehabilitācijas kolektīvs “Saulrīti”. Tur no narkotisko vielu atkarības ārstējas vienlaikus 20 pusaudži vecumā no 14 līdz 18 gadiem. Šobrīd tā ir vienīgā šāda valsts finansēta palīdzība, jo kolektīvā ārstēšanās notiek bez medikamentiem, tikai ar pedagoģijas un psiholoģijas metodēm. Terapijas ilgums ir viens gads, un šajā laikā jaunieši dzīvo ne tikai no narkotikām brīvā vidē, bet apgūst arī daudzas dzīvē nepieciešamās iemaņas, piemēram, iemācās no rīta laicīgi piecelties, sakopt māju, strādāt virtuvē un dārzā, uzņemties atbildību par sevi un citiem. Tā kā narkotiku lietošanas dēļ bieži vien ir kavēta skola, “Saulrītos” ir Cēsu rajona vakara vidusskolas konsultāciju punkts. Katru gadu apmēram 4 -6 “Saulrītu” audzēkņi saņem apliecību par pamatskolas beigšanu.

Līdzīgi rehabilitācijas kolektīvi ir arī pieaugušajiem, kur vienlaikus ar atkarības ārstēšanu pacients iegūst arī praktiskā darba iemaņas un speciālistu palīdzību, lai pēc rehabilitācijas kursa beigām spētu normāli integrēties sabiedrībā: Rīgas narkomānijas slimnieku rehabilitācijas centrs un Rindzeles narkomānu rehabilitācijas centrs.

5.6. Reģistrēšanās Nodarbinātības valsts dienestā

Reģistrējoties NVD cilvēks var sasniegt zināmus mērķus:

• saņemt bezdarbnieku pabalstu;

• caur NVD dabūt jaunus darba piedāvājumus un iekārtoties darbā;

• iesaistīties pagaidu algotajos sabiedriskajos darbos savās pašvaldībās;

• mācīties bezdarbnieku pārkvalifikācijas kursos, par kuriem maksā valsts, bet bezdarbnieks saņem stipendiju;

• pirmspensijas vecumā – iegūt drošību, ka tiks aprēķināta pensija.

Bezdarbnieku apmācības un pārkvalificēšanas kursu popularitāte katru gadu pieaug, interese par tiem ir lielāka nekā NVD spēj apmierināt.

12.tabula. Bezdarbnieku apmācība un pārkvalificēšana (1995. – 1999.)

 

	1995	1996	1997	1998	1999
Par apmācību interesējušos sk.	13857	16589	15337	24542	29395
Apmācībā iesaistīto sk.	6339	8847	7988	16602	9704
Iesaistīto % no interesentu sk.	45,7	53,3	52,1	67,6	33
Iesaistīto % no visiem bezdarbniekiem	6,2	7,6	9,4	14,9	8,8

Avots: NVD dati

Tā kā apmācību un pārkvalificēšanu var nodrošināt tikai daļai bezdarbnieku no tiem, kuri izteikuši vēlēšanos mācīties, 1999. gadā tika ieviesta jauna grupu komplektēšanas kārtība. NVD un mācību iestāžu speciālisti ar testu palīdzību veica atbilstošāko pretendentu atlasi iekļaušanai mācību grupās. Lielākais apmācīto skaits bija šādās specialitātēs: grāmatvedis, šuvējs, datora operators, pārdevējs, pavārs. 1999. gadā darbā iekārtojās 50,6% no bezdarbniekiem, kas bija mācījušies NVD organizētajos kursos.

1996.gadā tika dibināts Darba meklētāju klubs ar mērķi stimulēt bezdarbnieku pašiniciatīvu, pielāgošanās spēju, darba devēju prasību pieņemšanu. Dažādi pasākumi tiek veikti, lai sasniegtu Darba meklētāju kluba izvirzītos mērķus:

• psiholoģiski – informatīvais apmācību kurss “Kā atrast darbu”;

• individuālas konsultācijas ar dažādiem speciālistiem;

• informācijas dienas un lekcijas.

Darba meklētāju kluba grupu popularitāte aug: 1996. gadā tajās darbojās 1551 bezdarbnieks, 1997. gadā – 5501, 1998. gadā – 7710, 1999. gadā – 9637.

Pagaidu algoto sabiedrisko darbu mērķis ir nodrošināt īslaicīgu palīdzību bezdarbniekiem, ļaujot nopelnīt iztikas līdzekļus, veicot nekvalificētu darbu. Bezdarbnieku vēlēšanās piedalīties pagaidu sabiedriskajos darbos ir lielāka nekā iespēja šādas grupas noorganizēt. Pagaidu sabiedriskajos darbos iesaistīto bezdarbnieku skaits ir pieaudzis no 6806 bezdarbniekiem 1993.gadā līdz 11404 bezdarbniekiem 1999.gadā.

Nodarbinātības Valsts dienesta darbinieki 1999.gada maijā veica darba devēju aptauju, lai noskaidrotu darba devēju viedokli par NVD izmantošanas iespējām un kvalitāti, lai pilnveidotu savas darbības virzienus un veiksmīgāk iesaistītu bezdarbniekus darba tirgū (N=2806).
Atbildot uz jautājumu – “Kāpēc iestādē ilgstoši pastāv brīva darba vieta?” – 34,3% no aptaujātajiem darba devējiem uzskata, ka darba tirgū esošajiem speciālistiem ir zema kvalifikācija, un viņi neatbilst konkrētā darba prasībām. 22,3% darba devēju uzskata, ka darba tirgū trūkst nepieciešamo profesiju speciālistu. Savukārt 31,6% no aptaujātajiem darba devējiem min zemo darba samaksu un 16,2% darba režīmu un darba laiku. Gandrīz katrs trešais no aptaujātajiem atzīmē, ka darba meklētājiem nav pietiekošs latviešu valodas zināšanu līmenis, tie lieto alkoholu, daudzi no iepriekšējām darba vietām atbrīvoti par darba disciplīnas pārkāpumiem un tāpēc darba devējs nevēlas viņus pieņemt pastāvīgā darbā.
NVD veica pētījumu, lai precīzāk prognozētu 2000.gada 1.pusgada nodarbinātības izmaiņas. Tika aptaujāti 6903 darba devēji uzņēmumos, iestādēs, organizācijās, aptverot 7,4% no potenciālajiem darba devējiem.
Aptaujātie darba devēji prognozē palielināt uzņēmumos nodarbināto skaitu par apmēram 7000 cilvēkiem. Rezultāti liecina, ka prognozējams nodarbināto skaita pieaugums ir:

1. uzņēmumos, kuros pabeigta privatizācija, pārstrukturizācija, stabilizējusies ražošana un darba devējiem ir iespējas radīt jaunas darba vietas,

2. pilsētās un tām tuvākajā apkārtnē, jo tur ir vairāk rūpniecības uzņēmumu, valsts un pašvaldības iestāžu, skolu, veikalu;

3. lauku rajonos kokapstrādes uzņēmumos;

4. līdz ar sezonas darbu atsākšanu kūdras ieguves, ceļu būves, celtniecības un lauksaimniecības uzņēmumos.

Republikā kopumā lielāks nodarbināto skaita pieaugums tiek prognozēts šādās profesijās: šuvējs, pārdevējs, tirdzniecības aģents, apdrošināšanas aģents, pavārs, bārmenis, sanitārtehniķis, metinātājs, frēzētājs, virpotājs, atslēdznieks, adītājs, celtnieks, mūrnieks, namdaris, galdnieks, zāģēšanas operators, kokapstrādes operators, traktorists, palīgstrādnieks.

Aptaujātie darba devēji prognozē samazināt savos uzņēmumos nodarbināto skaitu gandrīz par 5000 cilvēkiem un to galvenokārt ietekmēs:

1. dzelzceļa reorganizācija;

2. mežsaimniecības nozaru pārstrukturizācija;

3. uzņēmumu modernizācija un tehnoloģisko līniju automatizācija;

4. sezonas darbinieku izbrīvēšana (apkure).

Jautājumā par brīvajām darba vietām pastāv atšķirīgs viedoklis darba devēju un darba ņēmēju vidū

1. Bezdarbnieku viedoklis par brīvajām darba vietām ir šāds:

• neapmierina piedāvātā minimālā darba alga;

• darba devējiem ir ļoti augstas prasības, kas neatbilst samaksai par darbu (“par minimālu darba algu grib universālu darbinieku”, piemēram, “šoferis – sagādnieks, ar labām svešvalodas zināšanām”)

• piedāvātais darbs ir tālu no dzīves vietas;

• maiņu darbs, nenormēts darba laiks;

• maza praktiskā darba pieredze,

• neregulāra darba samaksa;

• neapmierinošs veselības stāvoklis;

• nav profesionālās izglītības, nepietiekamas valsts valodas zināšanas;

• nav svešvalodu zināšanu.

2. Darba devēju viedoklis par potenciālajiem darba ņēmējiem:

• • NVD uzskaitē nav atbilstošas profesijas speciālistu,

  • speciālistiem ir zema kvalifikācija,

  • kaitīgi ieradumi,

• slikta latviešu valodas prasme,

• • nav aktīvi strādāt gribētāji,

  • nevar uzticēt materiālās vērtības,

  • maza praktiskā darba pieredze,

  • nav darba prasībām atbilstoša sertifikāta,

• slikti zina svešvalodas,

• nav darba specifikai atbilstoša vecuma bezdarbnieku,

• nav darba stāža specialitātē,

• nevar piedāvāt darbam atbilstošu samaksu.

Salīdzinot abus viedokļus, var secināt, ka gan darba devēji, gan darba meklētāji ir vienisprātis, ka ir neatbilstoša profesionālā apmācība, vājas svešvalodu zināšanas, vājas valsts valodas zināšanas un neatbilstoša darba samaksa.

 

Uz satura rādītāju                                                      Uz nākošo nodaļu