6.1. Priekšlikumi jauniešu sociālās izslēgšanas ierobežošanai, izmantojot profesionālās izglītības sistēmas iespējas
Analizējot situāciju valstī, eksperti norādīja uz riska grupu – jauniešiem vecumā no15 – 18 gadiem. Ir nepieciešams izstrādāt koncepciju, likumdošanu un koordinācijas sistēmu, lai palīdzētu šai riska grupai.
13.tabula. 15 – 18 gadus veci jaunieši, kam draud sociālā izslēgšana 1998.gadā
| Riska grupas | Jauniešu skaits | % no attiecīgās vecuma grupas |
| 9.klases absolventi ar liecību vai nesekmīgām atzīmēm | 8678 | 6,1 |
| Pārtrauc mācīties 5.-8.kl. | 2000 | 1,4 |
| No arodsk atskaitītie | 6378 | 4,5 |
| Atrodas ieslodzījumā | 760 | 0,5 |
| Kopā | 17816 | 12,5 |
Avots: Izglītības statistikas dati
Lai sāktu šīs problēmas risināšanu, ir jāizveido ilgtermiņa programma “Jaunatnes sociālā integrācija, iegūstot profesiju”.
Šīs programmas mērķa grupa ir jaunieši, kas pamet izglītības sistēmu bez pamatizglītības, kas tiek atskaitīti no arodskolām un ir bez profesijas.
Programmas ietvaros arodskolu lielākajā daļā jāizveido pedagoģiskās korekcijas grupas. Tas dos iespēju atgriezt sabiedrībā lielāko daļu tagad sociāli neintegrētas jaunatnes. Vienlaicīgi tas radīs apstākļus šai jaunatnes daļai apgūt visdažādākās profesijas pēc pašu izvēles un uzlabot savu stāvokli darba tirgū.
Viens no veidiem kā novērst šīs riska grupas palielināšanos ir profesionālās izglītības un apmācības programmu organizēšana.
Programmas mērķis ir:
1) integrēt jauniešus skolā, lai mazinātu risku pret sociālo un profesionālo izslēgšanu;
2) integrēt jauniešus sabiedrībā, paaugstinot viņu darbaspējas un konkurētspēju darba tirgū.
Sagaidāmie rezultāti:
-
atskaitīto audzēkņu skaita samazināšana;
-
riska grupu jauniešu atvieglota pāreja no skolas sola uz darba dzīvi;
-
pamatizglītību neieguvušo audzēkņu izglītības iegūšanas iespēju palielināšana profesionālās izglītības programmās.
Programmas izpildes nodrošināšanai ir nepieciešams izveidot “Jaunatnes sociālās integrācijas arodizglītības centru”, kura funkcijas būtu:
1) organizēt profesionālās izglītības iestādēs audzēkņu sociālās integrācijas grupas;
2) sniegt metodisko un organizatorisko palīdzību sociālās integrācijas grupu darbības nodrošināšanai;
-
organizēt mācību plānu, profesionālās un pamatizglītības, kā arī audzināšanas programmu projektu izstrādi sociālās integrācijas grupām, iesaistot šajā darbā pieredzējušus pedagogus un psihologus,
-
organizēt kvalifikācijas celšanu skolotājiem, kuri strādā sociālās izlīdzināšanas grupās;
3) koordinēt sociālās izlīdzināšanas grupu izveidi un darbību arodskolās, sadarbībā ar šādām institūcijām:
-
vietējām pašvaldībām,
-
profesionālās izglītības iestādēm,
-
darba devējiem,
-
bāriņtiesām,
-
nepilngadīgo lietu inspekcijām. u.c.;
4) nodrošināt profesionālo orientēšanu un konsultēšanu riska grupu jauniešiem.
1. Lai varētu ierobežot sociālo izslēgšanu ir savstarpēji jākoordinē visu to valsts, pašvaldību un nevalstisko organizāciju darbs, kas strādā ar sociālās izslēgšanas riska grupām. Koordinācijas trūkums ir pamatā tam, ka netiek racionāli izmantoti esošie resursi un aptvertas visas riska grupas.
2. Valsts budžetā jāparedz līdzekļi pedagoģiskās un sociālās korekcijas klašu (grupu) izveidei vispārējā un profesionālajā izglītībā.
3. Ir jāparedz finansējums izglītības psihologu un sociālo pedagogu apmācības un apmaksas sistēmas uzlabošanai, jo sociālās un pedagoģiskās korekcijas grupās trūkst skolotāju, kas būtu speciāli sagatavoti darbam ar jauniešiem no riska grupām. Te īpaša nozīme varētu būt skolotāju tālākizglītības programmām.
4. Valstī ir jāizveido efektīvāka sociālo darbinieku sagatavošanas sistēma saistībā ar viņu turpmāko darba vietu. Darba algu sistēma ir jāuzlabo, lai augstskolu beidzējiem būtu vēlēšanās nodarboties ar praktisko sociālo darbu. Tā kā sociālajiem darbiniekiem pārsvarā jāsastopas ar dzīves ēnas pusēm, ir jāizveido sistēma, lai ierobežotu viņu izdegšanu darbā.
5. Valstī ir jārāda centralizēta skolas vecuma bērnu uzskaite. Skolu valdēm būtu jāuzņemas atbildība par savā teritorijā dzīvojošo bērnu uzskaiti, lai tiktu apzināti visi skolas vecuma bērni, kas nav ieguvuši obligāto pamatizglītību, un būtu zināms, kur mācās vai kāpēc nemācās katrs bērns.
6. Jāpalielina vecāku atbildība par apzinātu bērnu nesūtīšanu skolā.
7. Pedagogiem jāapmaksā ne tikai klasē nostrādātās stundas, bet jāparedz arī noteikts apmaksāts stundu skaits ārpus stundu saraksta, kas būtu paredzēts individuālam darbam ar skolēniem, kam ir grūtības apgūt mācību vielu. Tādā veidā tiktu samazināts to skolēnu skaits, kas beidz pamatskolu ar nesekmīgām atzīmēm.
8. Valsts policijai stingrāk jākontrolē narkotisko vielu izplatīšana masu pasākumu un izklaides vietās. Paralēli brīvprātīgai nepilngadīgo narkomānu rehabilitācijas iestādei jādibina nepilngadīgo narkomānu rehabilitācijas iestāde, kur ārstēšanās ir piespiedu kārtā.
9. Bezdarbnieku sociālā izslēgšana var tikt ierobežota, veltot lielāku uzmanību mazo un vidējo uzņēmumu attīstībai, īpaši ārpus Rīgas. Ir nepieciešams izstrādāt un realizēt tādu valsts reģionālo politiku, kas nodrošinātu proporcionālu visu reģionu attīstību, nodrošinot proporcionālu ražošanas un pakalpojumu sfēras attīstību visos Latvijas reģionos, novēršot darba spēka un darba vietu koncentrēšanos Rīgā.
10. Ir jādibina valsts finansēts centrs bijušajiem cietumniekiem, kur būtu pieejamas juristu, sociālo darbinieku, psihologu konsultācijas. Šādā centrā būtu jāorganizē arī kursi profesijas apguvei vai pārkvalifikācijai.
11. Valsts budžetā jāizdala līdzekļi izglītības ieguvei ieslodzījuma vietās (pamatizglītībai, vidējai vispārējai izglītībai, profesionālai izglītībai).
12. Lai palīdzētu invalīdiem, būtu ļoti ieteicams ieviest vairāk tālmācības programmu, kas ļautu mācīties arī tiem, kas līdz skolai nevar nokļūt. Interneta un citu moderno komunikācijas līdzekļu iespējas ļauj strādāt neizejot no telpas, tāpēc būtu jāveido tālmācības uzņēmējdarbības programmas, kas mācītu invalīdiem uzņemties atbildību, veidot savus uzņēmumus. Svarīgi, lai valsts sākuma stadijā atbalstītu šādu uzņēmējdarbību.