Profesionālā izglītība un darba tirgus Latvijā

Darba devēji un profesionālā izglītība

Sociālo partneru iesaistīšana

Profesionālās izglītības atbilstību darba tirgus prasībām nav iespējams nodrošināt bez darba devēju atbalsta un līdzdalības. Pēdējos gados arvien aktīvāk darba devēji piedalās profesionālās izglītības procesa īstenošanā.

2000.gadā izveidoja Profesionālās izglītības un nodarbinātības trīspusējās sadarbības apakšpadomi. Tajā ir pārstāvji no Labklājības, Ekonomikas, Finansu, Tieslietu, Zemkopības, Izglītības un zinātnes, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, Latvijas brīvo arodbiedrību savienības, Latvijas Darba devēju konfederācijas. Apakšpadomes uzdevumus ir veicināt valsts, darba devēju un darba ņēmēju dialogu profesionālās izglītības un nodarbinātības jautājumos. Tiek plānots šādas padomes izveidot arī reģionos.

Ir uzsākts darbs pie profesijas standartiem, kuru izstrāde nav iespējama bez darba devēju līdzdalības. Profesijas standarts vienas profesijas ietvaros aptver nepieciešamo informāciju par darba tirgus prasībām pret attiecīgās profesijas darbiniekiem, tādējādi tas darbojas kā instruments, ar kura palīdzību darba tirgus pārstāvji var apkopot nozares kopējās un specifiskās prasības kādai nodarbināto grupai un koncentrētā veidā nodot izglītotājam. Profesijas standarts pēc būtības ir vienošanās zināmā laika posmā starp darba devējiem un izglītotājiem par profesijā nodarbināto veicamā darba saturu un nepieciešamajām prasmēm un zināšanām. 2000.gadā ar aktīvu darba devēju atbalstu tika izstrādāti profesiju standarti atslēdznieka, frēzētāja, metinātāja, remontatslēdznieka, ēdināšanas servisa speciālista, galdnieka, iespieddarbu maketētāja, kokapstrādes mašīnstrādnieka, konditora, pavāra, būvdarbu vadītāja, programmētāja profesijām.

Darba devēji piedalās arī kvalifikācijas eksāmenu komisijās, veicot profesionālās izglītības iestāžu audzēkņu zināšanu un praktisko iemaņu vērtēšanu. Taču profesionālās izglītības iestādēm bieži vien ir grūti nodrošināt kvalitatīvu praktisko apmācību, tādēļ ir nepieciešams lielāks darba devēju atbalsts audzēkņu nodrošināšanā ar prakses vietām.

Lai nodrošinātu valstī tādu profesionālo izglītību, kura pilnībā atbilstu darba tirgus prasībām, ir nepieciešams aktivizēt gan valsts, gan darba devēju līdzdalību tās īstenošanā. Pašreiz profesionālās izglītības iestāžu materiāli tehniskās bāzes atjaunošana un mācību procesa nodrošināšana vēl nebūt nenotiek tik strauji un nav  tik augstā līmenī, lai apmierinātu tās prasības, kuras tiek izvirzītas.

Darba devēju prasības jaunajiem speciālistiem

Profesionālās izglītības sistēma nepastāv pati par sevi. Darba devēji ir tie, kuri dzīvē novērtē absolventu zināšanas, taču arī viņu prasības reizēm ir nepamatoti augstas, piemēram, sludinājumi liecina, ka liela daļa darba devēju vēlas, lai viņu nākamie darbinieki būtu gados jauni un ar darba pieredzi. Tādējādi izveidojas “apburtais loks”, jaunais speciālists nevar atrast darbu, jo viņam nav pieredzes, bet pieredzi viņš nevar iegūt, jo viņam nav darba. Darba pieredzes veidošana gan ir pilnīgi darba devēju atbildība un risks, jo to nav iespējams iegūt skolā vai pat prakses laikā. Praktiskā darba pieredze rodas tikai tad, ja cilvēks patstāvīgi ir spiests pildīt darba pienākumus. Arī darba devēju attieksme pret praktikantu un jauno darbinieku ir atšķirīga.

18.attēls

Lai gan darba devēji kā galveno jauno speciālistu nodarbinātības problēmu min praktiskās pieredzes trūkumu, ir skaidrs, ka šāda problēma pastāvēs mūžīgi, jo ikviens pieredzējis speciālists kādu brīdi ir bijis nepieredzējis speciālists.

Tomēr profesijās, pēc kurām ir liels pieprasījums, piemēram, informācijas tehnoloģiju jomā, darba devēji ir ar mieru pieņemt darbā pat studentus bez darba pieredzes.

Darba devējiem, nodarbinot jaunos speciālistus, nākas saskarties vēl ar šādām problēmām:

• ētikas un uzvedības normu neievērošana,
• motivācijas trūkums,
• svešvalodu nepārzināšana,
• komunikāciju prasmju trūkums,
• nevēlēšanās godprātīgi strādāt.

Attieksmju veidošana ir viens no grūtākajiem profesionālās izglītības uzdevumiem. Skola viena pati par to atbildību uzņemties nevar, ja darbs kā dzīves vērtība nav iemācīta jau ģimenē.

Darba devēju uzskati par profesionālās izglītības sistēmu

Darba devēji ir tie, kas saņem profesionālās izglītības sistēmas absolventus, un no šo cilvēku profesionālās sagatavotības veidojas priekšstats par sistēmu kopumā.

Uz jautājumu, kuru izglītības iestāžu absolventiem tiek dota priekšroka, izvēloties speciālistus savam uzņēmumam, darba devēji atbild, ka:

• 82% dod priekšroku valsts mācību iestādēm,
• 28 % privātām mācību iestādēm,
• 10% – citiem variantiem, piemēram, Microsoft, Novell, CISCO u.c. sertifikācijas centri.

Tas liecina, ka valsts profesionālās izglītības sistēmai ir jau gadu gaitā izveidojies tēls sabiedrības acīs, bet privātās skolas tiek uzskatītas par kaut ko vēl nepazīstamu, tādēļ attieksme pret tām ir daudz rezervētāka.

Uz jautājumu, kas kavē mācību programmas teorijas un prakses proporcionālu sadalījumu, 57% darba devēju atbild, ka nepietiekama sadarbība starp mācību iestādi un uzņēmumu, 64% darba devēju domā, ka to nosaka nenokārtoti likumdošanas jautājumi – par prakses vietas organizēšanu u.c.

• 18% darba devēju draudus saskata citos apstākļos-
• valsts nestimulē firmu speciālistu līdzdalību mācību procesā un prakses nodrošināšanā,
•  skolās ir gados vecs pedagoģiskais personāls;
• trūkst finansējuma mācību prakšu nodrošināšanai;
•  nepietiekama sadarbība starp izglītotājiem un darba devēju asociācijām vai profesionālajām organizācijām.

Tātad var secināt, ka valstī trūkst institūciju, kas veicinātu skolu un darba devēju sadarbību.

Izvērtējot darba devēju interesi par iespējām iesaistīties prakses organizēšanā uzņēmumā, redzams, ka:

• 50% darba devēju labprāt ņemtu audzēkņus praksē, ja būtu atbilstoša nodokļu politika no valsts puses;
• 32% no respondentiem apsver šādu iespēju;.

Bez tam vairāki aptaujātie darba devēji jau regulāri ņem praksē audzēkņus.

Nākošā diagramma parāda, ka liela daļa darba devēju ir gatavi ar saviem priekšlikumiem iesaistīties mācību programmu izstrādē. Fakts, ka gandrīz puse nav par to domājusi, liecina, ka pārāk maz darba devēji tiek iesaistīti ar profesionālo izglītību saistītu jautājumu apspriešanā.

19.attēls

Ne mazāk būtisks jautājums profesionālās izglītības attīstībai ir jautājums par darba devēju gatavību piedalīties tās attīstībā ar savu finansējumu. Kā redzams 20.attēlā, darba devēji ne visai daudz vēlas iesaistīties profesionālajā izglītībā ar savu finansējumu. Līdzīgi rezultāti bija arī pirms trim gadiem veiktajā aptaujā. Tas liecina, ka valsts ekonomiskā stabilitāte vēl nav tik liela, lai darba devēji varētu ieguldīt līdzekļus ilgtermiņa attīstībā, kāda ir izglītība.

20.attēls

Nākošā nodaļa

Satura rādītājs
Uz ziņojuma sākumu