Profesionālā izglītība un darba tirgus Latvijā

Profesionālās izglītības reforma

Pārmaiņas likumdošanā

 Laikā kopš iepriekšējā ziņojuma pieņemti vairāki svarīgi normatīvie akti, kas regulē profesionālo izglītību. Pats svarīgākais ir 1999.gadā pieņemtais Profesionālās izglītības likums. Tas sakārto sākotnējo profesionālās izglītības sistēmu.

Likums nosaka šādas profesionālās izglītības pakāpes:

• Profesionālā pamatizglītība;
• Profesionālā vidējā izglītība (te ietilpst arodizglītības un vidējās profesionālās izglītības programmas);
• Profesionālā augstākā izglītība, kas iedalāma:
       Pirmā līmeņa profesionālā augstākā izglītība;
       Otrā līmeņa profesionālā augstākā izglītība.

Latvijas izglītības sistēmā ir noteikti pieci profesionālās kvalifikācijas līmeņi.

Pirmais kvalifikācijas līmenis iegūstams profesionālās pamatizglītības programmās, otrais – arodizglītības, trešais – vidējās profesionālās, ceturtais – pirmā līmeņa profesionālās augstākās, piektais – otrā līmeņa profesionālās augstākās izglītības programmās. Otrā līmeņa profesionālās augstākās izglītības īstenošanu reglamentē Augstskolu likums.

 2000.gadā tika pieņemts valsts arodizglītības standarts un valsts vidējās profesionālās izglītības standarts, bet 2001.gadā valsts pirmā līmeņa augstākās profesionālās izglītības standarts. Tie nosaka izglītības programmas obligātā satura sadalījumu, gala pārbaudījumus un prasības programmas apguvē.

  Profesionālās izglītības iestādes

 Latvijā profesionālās izglītības iestādes ir valsts, pašvaldību un privātās. Valsts profesionālās izglītības iestādēs mācās 95% no visiem profesionālās izglītības iestāžu audzēkņiem. Vēl arvien profesionālo izglītību Latvijā īsteno dažādu ministriju pārziņā esošas profesionālās izglītības iestādes. Galvenais profesionālās izglītības piedāvātājs ir Izglītības un zinātnes ministrija, kuras pārziņā esošajās profesionālās izglītības iestādēs mācās 58% no visiem audzēkņiem. Valsts profesionālās izglītības iestādes ir arī Zemkopības ministrijas, Labklājības ministrijas, Kultūras ministrijas un Iekšlietu ministrijas pārziņā.

Visās profesionālās izglītības iestādēs kopā 2000./2001.mācību gada sākumā mācījās 48,6 tūkst. audzēkņi. Salīdzinot ar iepriekšējo mācību gadu, audzēkņu skaits ir pieaudzis par 2%.

2000./2001.mācību gadā profesionālās izglītības iestādēs kopā tika uzņemti 18,4 tūkstoši audzēkņu (1997./98.m.g. – 18,6 tūkst.). No tiem 66% (1997./98.m.g. – 72%) ar pamatskolas izglītību, 21% (17%) ar vidusskolas izglītību, 2% (3%) ar nepabeigtu pamatizglītību un 11% (8%) pēc citām skolām.

 Izglītības programmu piedāvājums

 ainoties darba tirgus pieprasījumam, ir mainījušās arī profesionālās izglītības iestādēs piedāvātās izglītības programmas. Ja padomju laikos profesionālās izglītības sistēma piedāvāja tikai vidējās izglītības pakāpes programmas, tad no 1997.gada profesionālās izglītības iestādes piedāvā pedagoģiskās korekcijas profesionālās pamatizglītības programmas (tās paredzētas jauniešiem, kas pēc pārtraukuma atgriežas izglītības sistēmā un kam ir svarīgi reizē ar pamatizglītību iegūt arī profesionālās iemaņas) un no 1999. gada tiek piedāvātas arī pirmā līmeņa augstākās profesionālās izglītības programmas.

 Kā redzams 14. attēlā, profesionālās izglītības iestādes arvien vairāk pielāgojas darba tirgus prasībām, jo audzēkņu procentuāls sadalījums pa programmu grupām tuvojas nodarbināto sadalījumam pa ekonomikas nozarēm. Pieaugot pakalpojumu sfērā nodarbināto īpatsvaram, ir pieaudzis arī audzēkņu skaits, kas apgūst šai sfērai nepieciešamās profesijas. Ja 1997.gadā rūpniecībā bija nodarbināti 25%, tad rūpniecībai nepieciešamās profesijas apguva 50% audzēkņu, bet pakalpojumu sfērā bija nodarbināti 53%, bet pakalpojumu sfēras profesijas apguva tikai 40% audzēkņu. 2001./01. mācību gadā situācija ir mainījusies, tomēr vēl salīdzinoši liels ir audzēkņu skaits, kas apgūst dažādas ražošanas tehnoloģijas (2000/01 m.g. – 43%), lai gan rūpniecībā ir nodarbināti tikai 27% (2000.gadā). Tā kā rūpniecībā nodarbināto īpatsvars Latvijā ir aptuveni vienāds ar vidējo līmeni ES valstīs (29% – 1999.g.), tad profesionālās izglītības iestādēm būtu jāturpina samazināt programmas, kas sagatavo speciālistus rūpniecībai, un palielināt programmas, kas sagatavo speciālistus pakalpojumu sfērai. Tas, ka pastāv zināma neatbilstība starp nodarbināto un audzēkņu sadalījumu pa ekonomikas nozarēm, varētu būt viens no iemesliem, kāpēc daudzi profesionālās izglītības iestāžu absolventi nestrādā apgūtajā profesijā.

14.attēls

 Izmaiņas tautsaimniecības nozaru struktūrā, protams, ietekmē jauniešu profesiju izvēli. Statistikas dati par pēdējiem trīs mācību gadiem rāda, ka audzēkņu skaits dažās profesionālās izglītības programmu grupās ir būtiski mainījies.
Straujā informācijas tehnoloģijas nozares attīstība un popularitāte ietekmējusi audzēkņu skaitu datorzinātņu profesionālās izglītības programmās, kas ir palielinājies 5,4 reizes. Pieaudzis to audzēkņu skaits, kas apgūst uzņēmējdarbības un administrēšanas, būvniecības, mākslas un mūzikas izglītības programmas. 
Lauksaimniecības nozares ražošanas tehnoloģijas līmenis un šajā nozarē strādājošo zemie ienākumi no lauksaimnieciskās ražošanas, ietekmējuši arī jauniešu izvēli apgūt šīs nozares profesijas. Pēdējos trīs gados audzēkņu skaits lauksaimniecības profesionālās izglītības programmās ir samazinājies 2,7 reizes. Samazinājies arī to audzēkņu skaits, kuri mācās inženierzinātņu un rūpniecisko arodu izglītības programmās.

15.attēls

Lai noskaidrotu populārākās profesionālās izglītības programmas tika noteikts konkursa koeficients – iesniegto pieteikumu skaita attiecība pret uzņemto audzēkņu skaitu attiecīgajā profesionālās izglītības programmu grupā.

Vidējais konkursa koeficients profesionālās izglītības programmās nav augsts – 1,2. Tas liecina, ka pārsvarā visiem jauniešiem ir iespējas apgūt viņu izvēlēto profesiju.

Kā redzams 16.attēlā, vislielāko interesi jaunieši ir izrādījuši par datorvadības un datorzinātņu, dizaina, zemessardzes un farmācijas izglītības programmām. Jāatzīmē, ka konkursa koeficients ir visai nosacīts rādītājs, kas atspoguļo tikai kopējās tendences un ir atkarīgs no vairākiem faktoriem, piemēram, no uzņemamo audzēkņu vietu skaita attiecīgajā izglītības programmā, izglītības iestādes popularitātes u.c. 

16.attēls

Nākošā nodaļa

Satura rādītājs
Uz ziņojuma sākumu