|
Ziņojums pēc Eiropas Izglītības Fonda pieprasījuma Ekspertes: Inese Pūkaine (Latvijas Darba Devēju Konfederācija, ģenerāldirektora asistente) Ar profesionālo izglītību saistīto informāciju apkopoja un analizēja Baiba Ramiņa (Latvijas Nacionālā Observatorija, eksperts) Atbilžu sagatavošanā piedalījās arī: Āris Bišers (Izglītības un Zinātnes ministrija, Profesionālās izglītības departamenta vadītājs) Saīsinājumi: IevadsŠis ziņojums, ko sagatavojusi Latvijas Nacionālā observatorija, ir veltīts ļoti būtiskam jautājumam – sociālo partneru sadarbībai un aktualitātēm profesionālās izglītības jomā. Tajā sniegta informācija par svarīgākajiem likumdošanas aktiem, kuri nosaka sociālo partneru iesaistīšanos sociālajā dialogā, sniegta profesionālās izglītības sistēmas analīze un aprakstīta reālā situācija sociālo partneru iesaistīšanā profesionālās izglītības jautājumu risināšanā, kā arī ieskicētas nākotnes perspektīvas. Sociālā partnerība un sociālais dialogs Latvijā ir veidojušie nesen. Tie attīstās kā viedokļu apmaiņa starp sociālajiem partneriem un valsti kā starpnieku. Ekonomiskās pārmaiņas Latvijā pēc neatkarības atgūšanas bija saistītas ar svarīgām sociālām pārmaiņām, kuru realizācijā ir iesaistītas visas trīs puses: valdības institūcijas, darba devēji, kurus pārstāv darba devēju organizācijas, un darba ņēmēji, kurus pārstāv arodbiedrības. Lai sekmīgāk atrisinātu radušās problēmas, tika uzsākts sociālais dialogs. Valsts līmenī tika izveidotas Trīspusējās darba devēju, valsts un arodbiedrību konsultatīvās padomes. Šobrīd darbojas trīs šādas padomes, kuru uzdevums ir koordinēt darba devēju, valsts un darbinieku sadarbību saskaņotas pieejas izstrādāšanā ekonomisko problēmu risināšanā valstī. Profesionālā izglītība šobrīd ir viens no svarīgākajiem valsts ekonomisko attīstību ietekmējošiem faktoriem un tieši tas nosaka nepieciešamību veicināt sociālo dialogu un aizvien vairāk iesaistīt sociālos partnerus profesionālās izglītības jautājumu risināšanā, veidot trīspušu konsultācijas. Šāda sadarbība ir uzsākta un tai ir labas perspektīvas. Īpaša nozīme ir trīspušu konsultatīvajām padomēm rajonos un pilsētās, kur tās risina dotajā teritorijā aktuālus jautājumus, piemēram, nodarbinātības problēmas. Sociālā dialoga veidošanos nozaru līmenī šobrīd apgrūtina strukturālas atšķirības starp darba devēju organizācijām un arodbiedrībām, uzņēmuma līmenī, savukārt, sociālā dialoga pamats ir koplīgums. Ziņojumā sniegtā informācija un konkrētie piemēri sniegs lasītājiem iespēju labāk izprast sociālā dialoga būtību, grūtības sociālo partneru iesaistīšanā sociālajā dialogā profesionālajā izglītībā un šīs sadarbības nepieciešamību valstī. Sociālā dialoga attīstība LatvijāJuridiskā bāze Pēc neatkarības atgūšanas 1991.gadā, Latvijā tika uzsākta pāreja no plānveida ekonomikas uz brīvā tirgus ekonomiku. Līdz tam rūpniecības uzņēmumiem, kas tika celti Latvijā un orientēti uz vissavienības tirgu, bija nepieciešams liels darba spēks, kas tika komplektēts bijušās PSRS republikās. Tirgus ekonomikas uzsākšana izraisīja ekonomikas produktivitātes lejupslīdi, pazeminot daudzu iedzīvotāju dzīves līmeni. Sociālistiskajā režīmā visa sociālās aizsardzības sistēma bija centralizēta. Sociālā dialoga veidošanās pamatprincipus Latvijā nosaka sekojoši tiesību akti: LR Darba kodekss, likums “Par koplīgumiem”, LR MK 1993.gada rīkojums Nr. 70-r “Par trīspusējo darba devēju, valsts un arodbiedrību konsultatīvo padomi”. Darba attiecības regulē Satversme, konstitucionālais likums “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi”,”Latvijas Republikas Darba kodekss”, kā arī likumi “Par nodarbinātību”,”Par darba aizsardzību”, “Par valsts cilvildienestu”, “Par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību”, “Par sociālo drošību”, “Par sabiedriskām organizācijām”, “Par arodbiedrībām”, kā arī koplīgumi. Noteikumi, kas regulē sociālo partneru organizāciju darbību Latvijā sociālās partnerības principi tiek realizēti starp trim galvenajiem partneriem: valdību, darba devēju un strādājošajiem. 1993.g.19.oktobrī ar LR Ministru kabineta rīkojumu Nr. 70-r tika izveidota Latvijas Trīspusējā darba devēju, valsts un arodbiedrību konsultatīvā padome, kuras darbību regulē tās Nolikums. Šī padomes uzdevumi ir:
Pašlaik valstī tiek pieņemts liels skaits normatīvo aktu. Šīs padomes darbības mērķis ir saskaņot intereses, panākt vienojošus lēmumus visām trim pusēm – strādājošiem, darba devējiem un valdībai, tādējādi mazinot sociālo spriedzi valstī. Latvijas Trīspusējā darba devēju, valsts un arodbiedrību konsultatīvā padome ir koordinējoša, konsultatīva padomdevēja institūcija, ko veido darba devēju, Ministru kabineta – valdības un arodbiedrību izvirzītie pārstāvji. Padome var būt vidutājs iespējamās pušu konfliktsituācijās, kā arī izskatīt sociālās un ekonomiskās attīstības jautājumus, kurus kāda no pusēm uzskata par nepieciešamu izskatīt šajā Padomē. Tā darbojas patstāvīgi saskaņā ar LR likumiem, MK tiesību aktiem, Latvijā ratificētajām Starptautiskās Darba organizācijas konvencijām un tās Nolikumu. Padome pieņem lēmumus, visām trim dalībpusēm vienojoties un tie ir saistoši visām trim pusēm. Padomei ir tiesības iesniegt LR Ministru kabinetam priekšlikumus likumdošanas pilnveidošanai. Tās lēmumiem ir rekomendējošs raksturs. Padomes sastāvā ietilpst 12 pārstāvji no katras partneru puses. Padomes vadītājs pārstāv valsti un tas ir Labklājības ministrs. Valdības pārstāvji tiek nozīmēti ar LR Ministru kabineta rīkojumu un tie ir: pašvaldību lietu valsts ministrs, Ministru, kabineta padomnieks labklājības jautājumos, Ekonomikas, Finansu, Satiksmes, Tieslietu, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības, Izglītības un zinātnes, Zemkopības ministriju valsts sekretāri, Labklājības ministrijas Darba departamenta direktors, Valsts darba inspekcijas direktors. Darba devēju un arodbiedrību pārstāvji tiek nozīmēti ar šo organizāciju augstāko izpildinstitūciju lēmumiem. Darba devējus šajā Padomē pārstāv Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK), kas ir darba devēju jumta organizācija Latvijā. Strādājošos pārstāv Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS). 1994.gada 26.augustā tika izveidota Darba devēju, darba ņēmēju un valdības sociālās apdrošināšanas konsultatīvā padome. Šajā padomē tiek apspriesti galvenokārt Latvijas sociālās apdrošināšanas galvenie virzieni, kā arī jautājumi par valsts apdrošināšanas budžeta izpildi un sociālā nodokļa iekasēšanu. Par straujām izmaiņām šajā sfērā liecina fakts, ka kopš 1995. gada ir pieņemti 7 jauni likumi. 1994.gada 17.maijā tika izveidota LR Ministru kabineta, arodbiedrības un darba devēju darba aizsardzības padome. Abu šo padomju darbību regulē apstiprināti Nolikumi. Pašvaldībās ir izveidotas vietējās trīspusējās padomes, kuras piedalās teritoriālo nodarbinātības politikas programmu izstrādē un bezdarbnieku izglītošanas organizēšanā savā teritorijā. Organizāciju struktūra Strādājošos dialogā ar valdību un LDDK par sociāli ekonomiskiem un darba likumdošanas jautājumiem pārstāv Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS). Arodbiedrībām Latvijā ir sena vēsture, tās sākušas veidoties jau gadsimta sākumā. Padomju periodā Latvijā tām bija viena no vadošajām lomām valstī. LBAS dibināta 1990.gadā, tā nāca padomju laika arodbiedrības vietā, kura savukārt tika dibināta 1945. gada maijā. Jaunā organizācija LBAS pārdefinēja savas funkcijas un pasludināja savu neatkarību no visām politiskajām partijām. LBAS ir Baltijas Arodbiedrību padomes locekle un piedalās Starpatautiskās Darba organizācijas aktivitātēs. Biedru piederība ir brīvprātīga. Pašlaik LBAS apvieno 29 biedru organizācijas. Lielākā daļa individuālo apvienību pārstāv rūpniecību un lauksaimniecību, savukārt otru lielāko grupu pārstāv valsts dienestā nodarbinātie. Nozaru orientācija ir galvenais pārstāvniecības princips. 1996. gadā LBAS uzskaitē bija 3’300 vietējās arodbiedrību organizācijas uzņēmumos un valsts iestādēs. LBAS galvenais juridiskais pamats ir “Likums par arodbiedrībām”, kurš tika pieņemts 1990. gada 13. decembrī. LBAS augstākā lēmējinstitūcija ir kongress. LBAS struktūra ir atspoguļota pielikumā. LBAS ir savs mācību centrs. Tā galvenie mērķi ir darbinieku un filiāļu vadītāju apmācība, lai paaugstinātu to kvalifikāciju, kā arī izglītības pasākumu koordinēšana starp dalīborganizācijām. Mācību centrs izstrādā dažādas mācību programmas un sagatavo metodiskos materiālus. Darba devējus sociālās partnerības procesā pārstāv Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK), kas ir darba devēju jumta organizācija Latvijā. Tā ir dibināta 1993.gadā 20.jūlijā Rīgā, apvienojoties Latvijas Darba devēju centrālajai apvienībai un Latvijas Privātuzņēmēju apvienībai un reģistrēta 1993.gada 6.septembrī LR Tieslietu ministrijas Sabiedrisko organizāciju reģistrā kā sabiedriska organizācija. 1994. gada 6.jūnijā Ženēvā uzņemta par Starptautiskās Darba devēju organizācijas (IOE) biedru, tādejadi kļūstot arī par Starptautiskās Darba organizācijas biedru. LDDK savā darbībā balstās uz tās Statūtiem un likumu “Par sabiedriskām organizācijām”. Šobrīd LR Ministru kabinetā ir iesniegts izskatīšanai un virzīšanai uz LR Saeimu “Likums par Darba devēju organizācijām”. Biedru piederība ir brīvprātīga. Augstākā lēmējinstitūcija ir Kopsapulce, kura tiek sasaukta reizi divos gados un kura ievēl prezidentu, viceprezidentus un Valdi, kas darbojas Kopsapulču starplaikos. LDDK ietvaros darbojas 6 darba komisijas:
Valdes darba starplaikos tiek sasaukta Rīcības komiteja, kuru vada prezidents un tajā piedalās viceprezidenti, padomnieks, ģenerāldirektors. Valdes un Rīcības komitejas pieņemtos lēmumus realizē Direkcija. Pārstāvniecība nacionālā, nozaru, reģionālā, un uzņēmumu līmenī LBAS apvieno 29 nozaru arodbiedrību organizācijas un pārstāv 258’000 strādājošo (Latvijā kopējais strādājošo skaits ir apm. 1 milj.). LBAS ir lielākais arodbiedrību centrs Latvijā, tai ir 26 rajonu un pilsētu arodbiedrību centri un 3300 vietējās uzņēmuma arodorganizācijas. LBAS pārstāv strādājošos:
LDDK apvieno 78 individuālos uzņēmumus un kopuzņēmumus, 16 nozaru un reģionālās asociācijas. Kopējā pārstāvniecība aptver apm. 330’000 strādājošo. LDDK apvieno nozaru (profesionālās) un reģionālās darba devēju organizācijas, kā arī privāto, valsts un kopuzņēmumu vadītājus. LDDK pārstāv darba devējus: LR Saeimas komisijās ; Sociālo partneru pārstāvniecības noteikumi Sociālo partneru konsultatīvā pārstāvniecība notiek 5 līmeņos:
Pārstāvniecība ir balstīta uz LR Saeimas ratificētajām Starptautiskās Darba organizācijas Konvencijām Nr. 144 “Par trīspusējām konsultācijām starptautisko darba normu pielietošanas sekmēšanai”, Nr.87 “Par asociāciju brīvību un tiesību aizsardzību, apvienojoties organizācijās”, Nr. 98 “Par tiesībām uz apvienošanos organizācijās un kolektīvo līgumu slēgšanu”. LBAS un LDDK pārstāvji piedalās Saeimas sēdēs un Ministru Kabineta komitejas sēdēs. Pirms tam Valsts kanceleja izsūta likumprojektus, noteikumu un likumdošanas aktu projektus sociālo partneru organizācijām izskatīšanai. Sociālā dialoga galvenās formas Sociālā dialoga galvenās formas ir kolektīvie līgumi, piedalīšanās trīspusējās padomēs, utt..Tā ietvaros LBAS un LDDK aktīvi piedalās sociālās politikas veidošanā, tai skaitā nodarbinātības un regulējošās likumdošanas izstrādē. Starp abām organizācijām ir noslēgtas sekojošas vienošanās:
Trīspusējās konsultatīvās padomes darbojas:
Nozīmīgākās tēmas, kas vērstas uz sociālo dialogu Sociālais dialogs un sociālā partnerība aptver ļoti plašu jautājumu loku. Tajā ietverti sekojoši jautājumi un likumdošanas akti:
Sociālo partneru iesaistīšanās profesionālajā izglītībāJuridiskā bāze Šobrīd LR Ministru kabinetā izskatīšanai ir iesniegta Koncepcija un Likums par profesionālo izglītību. Šie dokumenti veidos reālo juridisko bāzi sociālo partneru iesaistīšanai šajā izglītības jomā. Pārejot uz brīvā tirgus ekonomiku, ir jāmainās arī profesionālās izglītības sistēmai valstī, tai jāspēj elastīgi jāreaģēt uz darba tirgus prasībām un vajadzībām. Diemžēl uzņēmējdarbības attīstība un ekonomiskā situācija kopumā, ir stipri apsteigušdas profesionālās izglītības reformu gaitu, radot plaisu starp darba tirgus pieprasījumu un profesionālās izglītības iespējām to nodrošināt. Valstī ir izveidojusies situācija, kad profesionālajai izglītībai ir jākļūst par brīvā tirgus ekonomikas sastāvdaļu. Sociālo partneru piedalīšanās formas un līmeņi, jomas, temati Analizējot sociālo partneru iesaistīšanos profesionālās izglītības jomā, redzams, ka visās formās un līmeņos tā nav pietiekama. To varētu daļēji izskaidrot ar savstarpēju neinformētību un neieinteresētību, taču pamatā tā tomēr ir neizpratne par sociālo partneru nozīmi, vietu un lomu profesionālajā izglītībā. Tas varētu būt izskaidrojams gan ar sociālo partneru – darba devēju un darbinieku – jaunajām attiecībām, gan sociālo partneru un izglītības institūciju sadarbību, jo tā ir pilnīgi jauna sadarbības forma, kāda neeksistēja iepriekšējā sistēmā. Ir ievērojami mainījušās pašu sociālo partneru – darba devēju un darbinieku attiecības. Darba devējam ir nepieciešams darbinieks ar:
No tā varam secināt – augstāka kvalifikācija = augstāka darba apmaksa augstāka darba apmaksa = lielāka darba ražība Darba procesā, kurš ir neizbēgami saistīts ar profesionālo izglītību un tās tālāko attīstību, ir ieinteresēti abi sociālie partneri – kā darba devējs, tā darbinieks. Lai varētu sekmīgi iesaistīt sociālos partnerus profesionālās izglītības veidošanā, vajadzētu veicināt arī pašas uzņēmējdarbības nostiprināšanas pasākumus valstī. Lai to realizētu, ir nepieciešams:
Runājot par profesionālās izglītības attīstību Latvijā un sociālo partneru iesaistīšanu tajā, ir nepieciešama vienotas profesionālās izglītības sistēmas izveide saistībā ar vispārējo izglītību Likumdošanas bāzes izveidošana Mērķis – profesionālās izglītības koncepcijas izstrāde, kas saistībā ar pieaugušo profesionālo izglītību un vispārējo, kā arī augstāko izglītību, veidotu vienotu izglītības sistēmu, nodrošinot izglītību visa mūža garumā. Uz šīs koncepcijas pamata jāveido likumdošanas bāze, kas nodrošinās sistēmas darbību, nosakot visu profesionālā izglītībā iesaistīto institūciju tiesības un pienākumus. Sociālie partneri – iesaistās profesionālās izglītības likumprojekta izstrādāšanā. Institucionālā reforma Profesionālās izglītības padomes izveidošana. Mērķis – izveidot Latvijā institucionāli pilnvērtīgu un savā darbībā koordinētu profesionālās izglītības infrastruktūru.
No epizodiskas sadarbības ar sociālajiem partneriem jāveido cieša profesionālās izglītības sistēmas un sociālo partneru sadarbības mehānismi, kas nodrošinātu profesionālās izglītības darbību un attīstību. Dažādu interešu grupu iespējamie uzdevumi ir jāprecizē un tie varētu būt sekojoši:
Darba tirgus pieprasījuma izpēte Nepieciešami pētījumi par darba tirgus pieprasījumu, uz kuru rezultātiem pamatot profesionālās izglītības programmu tālāko attīstību. Ir veikti pētījumi LR Valsts Statistikas komitejā – “Darbaspēka izlases apsekojuma rezultāti”. Latvijas Darba devēju konfederācija ir veikusi divas aptaujas “Darba tirgū nepieciešamās profesijas un specialitātes” un “Darba tirgus un profesionālā izglītība”, kā arī uzsākusi aptauju Latvijas uzņēmēju vidū “LR Profesiju klasifikatora piemērošana LR prasībām un noteikumiem”. LTRK ir veikusi uzņēmēju aptauju par profesionālās izglītības atbilstību darba devēju prasībām. Izglītības sistēma ir pamatbāze ieejai darba tirgū. No profesionālās sistēmas sakārtotības un mērķtiecības ir atkarīga arī darba tirgus kopaina. Savstarpējā mijiedarbība starp izglītības sistēmu un darba tirgu un tālāk ar darba sistēmu kopumā, ir jāveido ar atgriezenisku sasaisti, jo, kādai no šīm pozīcijām funkcionējot atsevišķi, tiek pārtraukta savstarpējā mijiedarbība un zūd galarezultāta kvalitāte. Abas iepriekšminētās – izglītības sistēma un darba tirgus sistēma – nedarbojas autonomi, tās ir ciešā saistībā ar valsts ekonomisko sistēmu un tās izmaiņām. Šī iemesla dēļ ir nepieciešamība izveidot informācijas apmaiņu starp izglītības un darba tirgus sistēmām. To var noteikt skaidra valdības Nacionālā programma, kurai tiks pakārtotas darba tirgus prasības un profesionālās izglītības galvenie virzieni. Ekonomiskā sistēma savukārt iespaido divas nākamās – politisko un sociālo, jo no izmaiņām politikā mainās arī valdības nostāja, kura neizbēgami ietekmēs izglītības attīstību un darba tirgu. Politiskā, ekonomiskā un sociālā sistēmas kopā veido šo sarežģīto mehānismu, kurā izglītības sistēmai un darba tirgus pieprasījumam ir jābūt savstarpēji saistītiem. Darba tirgus prasību noskaidrošana ir jāveic divos virzienos:
Ir jāveido ciešs profesionālās izglītības sistēmas un sociālo partneru sadarbības mehānisms, kas pašregulējoši nodrošinātu profesionālās izglītības sistēmas darbību un attīstību. Šādu sadarbības mehānismu mēģina realizēt,piemēram, Labklājības ministrijas Medicīnas profesionālās izglītības centrs, veidojot savu medicīnas māsu reģistru. Pārskatot šo reģistru, darba devējs jebkurā laikā var iegūt informāciju par reāli strādājošo vai potenciāli strādājošo vidējo medicīnisko personālu, kā arī par katras uzskaitītās personas izglītības līmeni un kvalifikācijas celšanu. Šāda veida reģistrs norāda uz jaunām tendencēm sadarbībā starp strādājošiem, darba devējiem un profesionālo izglītību. Realizējamo izglītības programmu saturs, izstrāde un realizācija, mācību spēki Mērķis –
Sociālie partneri –
Profesionālās kvalifikācijas vērtēšana Mērķis – samazināt mācību iestāžu skaitu vai pārprofilēt iestādes, kuras neattaisno savu darbību, koncentrējot finansu resursus, veidot mācību centrus ar lielāku audzēkņu skaitu. Sociālie partneri – mērķtiecīgi veikt investīciju politiku un veidot praktisko iemaņu bāzes. Finansēšanas principi. Mērķis – izstrādāt jaunus profesionālās izglītības sistēmas finansēšanas principus, kas balstītos uz
Lai to panāktu:
Sociālie partneri – jāveido pārliecība par darba spēka kvalitātes paaugstināšanas nepieciešamību. Galvenais ir rast savstarpēju izpratni starp visiem profesionālās izglītības realizētājiem, sociālajiem partneriem un sabiedrību par profesionālās izglītības mērķiem un uzdevumiem, pārejot no plānveida ekonomikas uz brīvā tirgus attiecībām. Pārskats par sociālā dialogā veidošanos dažādās profesionālās izglītības jomās.Tā kā sociālais dialogs profesionālajā izglītībā ir tikai sākumstadijā un likums par profesionālo izglītību vēl nav pieņemts, šajā sadaļā ir aprakstīta reāIā situācija profesionālajā izglītībā, uzsverot sfēras, kurās nepieciešams attīstīt sociālo dialogu. Finansēšana Izglītības iestādes Latvijā tiek finansētas no:
I. Sākotnējā profesionālā izglītība. Latvijā sākotnējās profesionālās izglītības finansēšana notiek pēc normatīviem, kuri bija spēkā jau pirms neatkarības atgūšanas un kuri balstās uz mācību plānu, studentu skaitu un grupu skaitu. Valsts kopējo izdevumu izglītībai analīze rāda, ka ik gadus 52% izdevumu nāk no Izglītības un Zinātnes ministrijas budžeta, 14% no pārējo valsts iestāžu budžeta un 34% no pašvaldību budžeta izdevumiem. Profesionālās izglītības mācību iestādes ir pakļautas galvenokārt centrālajām valsts pārvaldes iestādēm – Izglītības un Zinātnes ministrijai un citām ministrijām un tās tiek finansētas atbilstoši attiecīgo ministriju budžetos paredzētajiem līdzekļiem. Dažas arodizglītības iestādes ir pašvaldību pārziņā, taču skolotāju algas un sociāla nodokļa maksājumi arī tajās tiek finansēti no Izglītības un Zinātnes ministrijas budžeta. Diemžēl profesionālās izglītības finansējums ir nepietiekošs augstas izglītības kvalitātes nodrošināšanai. Sociālo partneru loma Šobrīd Latvijā sociālajiem partneriem nav juridiski iespējams ar saviem līdzekļiem piedalīties sākotnējās profesionālās izglītības finansēšanā, jo to neparedz valsts likumdošana. Teorētiski tas, protams, ir iespējams, noslēdzot līgumu starp skolu un darba devēju, tomēr šobrīd biežāk var novērot skolu atbalstīšanu ar dažādiem materiāliem, bet ne finansiāli. Piemēram, dažas skolas tiek apgādātas ar materiāliem apdares darbu veikšanai vai šūšanas darbiem. Bez šaubām, visas profesionālās izglītības sistēmas mērogā šāds atbalsts ir niecīgs un nepietiekošs, tādēļ var apgalvot, ka sociālie partneri nav tieši iesaistīti sākotnējās profesionālās izglītības finansēšanā. Diemžēl Latvijas likumdošana neparedz nekādus atvieglojumus darba devējiem, kuri vēlētos atbalstīt izglītību. II.Profesionālā tālākizglītība. Tālākizglītība tiek finansēta no:
Var novērot, ka pieaug darba devēju investīcijas pieaugušo izglītībā. Piemēram, darba devēju investīcijas pieaugušo izglītībā 1995. gadā bija 10% no kopējā finansējuma, bet 1996. gadā jau 22,1%. Pieaugušo profesionālo izglītību parasti finansē vai nu darba devējs, vai paši klausītāji. Piemēram, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras mācību centru finansē paši kursu dalībnieki; Uzņēmējdarbības atbalsta centrs tiek finansēts no Privatizācijas Fonda līdzekļiem, PHARE projekta līdzekļiem un darba devēju iemaksām. Nodarbināto tālākizglītību finansē galvenokārt darba devējs, savukārt bezdarbnieku apmācība tiek finansēta no valsts budžeta. Profesionālo izglītību var sadalīt trīs blokos:
Profesionālās izglītības finansēšana – būtisks jautājums, ko varētu risināt ar sociālā dialoga palīdzību. Mācību un kvalifikācijas standartu veidošana Sākotnējā profesionālā izglītība Profesionālās izglītības centri. Profesionālās izglītības metodiskie centri Izglītības un Zinātnes, Kultūras, Labklājības un Zemkopības ministrijās nodarbojas ar izglītības un kvalifikācijas standartu izstrādāšanu un uzlabošanu sākotnējā profesionālajā izglītībā. Profesionālās izglītības metodiskie centri strādā atbilstošās ministrijas pakļautībā un ir neatkarīgi cits no cita. Tikai jautājumi, kuri attiecas uz vispārējo vidējo izglītību, ir Izglītības un Zinātnes ministrijas pārraudzībā. Kvalifikācijas un izglītības standartu izstrādāšanai par pamatu tiek ņemts Profesiju klasifikators, kurš ir izstrādāts Latvijas Darba zinātnieciskās pētniecības institūtā 1994. gadā un tiek pārskatīts katru gadu. Sociālie partneri nav apmierināti ar esošo Profesiju klasifikatoru, jo tas, viņuprāt, nav pietiekami elastīgs. Visas profesijas Latvijas ekonomikā tiek klasificētas, balstoties uz šo Profesiju klasifikatoru, kurā visas profesijas starptautiski atzītā kārtībā ir iedalītas 10 pamatgrupās, adaptējot Starptautisko standartizēto profesiju klasifikāciju. Profesiju klasifikators norāda uz profesionālās darbības pamatuzdevumiem un kvalifikācijas pamatprasībām, kas ir obligāti katrai noteiktai profesijai. Jāatzīmē, ka profesiju klasifikatora mērķis ir profesiju reģistrēšana darba tirgū, to nevis to kvalifikāciju uzskaite, kādas būtu jāsniedz izglītības sistēmai. Acīmredzami ir nepieciešams dialogs starp darba devējiem un profesiju klasifikatora autoriem. Kvalifikāciju piešķir izglītotājs – izglītības iestāde vai Amatniecības kamera un kvalifikācija tiek piešķirta pēc kvalifikācijas darba vai kvalifikācijas eksāmena novērtēšanas. Sociālo partneru loma No abiem sociālajiem partneriem diemžēl šobrīd kvalifikācijas un mācību standartu izstrādāšanā ir iesaistīts tikai darba devējs. Nākotnē būtu nepieciešams šajā procesā iesaistīt arī arodbiedrību pārstāvjus. 1.Piedalīšanās nobeiguma eksāmenā. Pēdējos gados darba devēju pārstāvji ir piedalījušies gan nobeiguma eksāmenos, gan profesionālās izglītības programmu akreditācijā. Kvalifikācijas eksāmenu vērtē neatkarīga komisija, kurā ir iekļauts arī darba devēju pārstāvis, kurš parasti ir arī komisijas priekšsēdētājs. Piedalīšanās eksaminācijas komisijās tiek saskaņota ar attiecīgajām ministrijām, taču tas neizslēdz iespēju skolām izteikt savus priekšlikumus par eksaminācijas komisijas sastāvu. Tomēr šī sadarbība starp skolu un darba devēju ir vāja, jo nav formālu noteikumu, kas regulētu darba devēja piedalīšanos gala eksāmenā un galveno lomu pagaidām spēlē personīgās pazīšanās un draudzīgas attiecības. 2. Piedalīšanās mācību programmu apstiprināšanā Mācību programmas tiek saskaņotas ar darba devēju, t.i. skolas mācību plāns nevar tikt apstiprināts, ja trūkst darba devēja novērtējuma. Šim procesam diemžēl traucē tas, ka pagaidām visām profesijām vēl nav atbilstošu profesionālo asociāciju. Kopumā darba devēji ir iesaistīti:
Jaunais profesionālās izglītības likumprojekts paredz divu veidu standartus profesionālajā izglītībā:
Profesionālās izglītības likumprojekts paredz, ka sociālie partneri tiks iesaistīti abu standartu – gan profesionālās izglītības, gan profesionālās kvalifikācijas – izstrādāšanā. Tālākizglītības sistēmas pārvalde un darbība Līdz šim nav bijis ciešas sadarbības starp sākotnējo profesionālo izglītību un pieaugušo izglītību un apmācību, kuru organizē darba devējs, taču pašlaik varam novērot pozitīvas izmaiņas šajā virzienā. Tālākizglītības sistēma ietver:
Pieaugušo izglītības Konsultatīvā Padome Pieaugušo izglītības Konsultatīvā Padome tika apstiprināta Izglītības un Zinātnes ministrijā 1996. gada novembrī. Šajā padomē ir pārstāvētas gandrīz visas organizācijas, kuras ir iesaistītas tālākizglītībā. Šobrīd izglītības Konsultatīvajā Padomē ir 23 biedri no šādām valstiskām un nevalstiskām organizācijām:
Šīs padomes galvenais mērķis ir palīdzēt uzlabot un attīstīt Latvijas pieaugušo izglītības sistēmu. Konsultatīvās Padomes kompetencē ir:
Reģionālais līmenis Pašlaik Latvijā ir nodibināti 26 reģionālie (rajonu) Pieaugušo Izglītības Centri. Šie centri strādā, balstoties uz saviem statūtiem, kuros ir noteikti to mērķi un galvenie darbības principi, kā arī tiesības un finansēšanas principi. Parasti centrs kā bāzi izmanto kādu eksistējošu izglītības iestādi. Katrā centrā ir 3 pedagoģiskie darbinieki, kuri tiek finansēti no valsts budžeta. Reģionālo Pieaugušo izglītības centru pamatfunkcija ir informācijas vākšana, informācijas apmaiņa un informācijas tīkla izveidošana starp pieaugušo izglītības nodrošinātājiem dotajā rajonā un metodiskā atbalsta sniegšana. Šie centri viens no otra atšķiras pēc to spējām un profesionalitātes. Daudzi no tiem ir kļuvuši nozīmīgi un līdzdarbojas reģionālajā attīstībā. Gandrīz katrā reģionā ir Pieaugušo izglītības koordinācijas padome. Padomes, tāpat kā centri, nestrādā vienlīdz efektīvi. Reģionālās Pieaugušo izglītības koordinācijas padomes mērķi, kompetence un biedru kontingents ir tāds pats kā Pieaugušo izglītības Konsultatīvajai Padomei, bet tikai reģionālā līmenī. Spēcīgākās padomes ir tās, kuras atbalsta vietējās pašvaldības un kurās ir pārstāvētas daudzas lēmējinstitūcijas – darba devēji, galvenie izglītības un apmācības nodrošinātāji, dažādas valstiskas un nevalstiskas organizācijas. Arī Pašvaldību mācību centri ir daļa no pieaugušo izglītības reģionālā līmenī. Profesionālās izglītības daļa, kuru parasti attiecina uz “pieaugušo izglītību”, ļoti bieži pārstāv privāto sektoru un tiek piedāvāta dažādu kursu veidā, nodrošinot tikai bezdiplomu izglītību un iekasējot dalības maksu no klausītājiem. 1. piemērs Zemkopības ministrijā tālākizglītību realizē Lauksaimniecības atbalsta centrs, kuru finansē no valsts budžeta, starptautiskiem projektiem, kā arī par Zemnieku Konfederācijas līdzekļiem. Jāņem vērā, ka sociālajam dialogam lauksaimniecībā ir specifiska iezīme – ļoti bieži darba devējs un strādājošais ir viena un tā pati persona. 2. piemērs Labklājības ministrijas Medicīnas Profesionālās izglītības centrs organizē dažādus pēcdiploma kursus māsām:
Cita veida māsu apmācība tiek veikta darba vietās – slimnīcās un citās medicīnas iestādēs, nepārtraucot darbu. Šāda veida apmācību finansē darba devējs – slimnīca vai cita medicīnas iestāde, kura pati realizē apmācības programmu. Šī programma iepriekš tiek apstiprināta Medicīnas profesionālās izglītības centrā. Tāda veida kursi tiek realizēti daudzās reģionālās slimnīcās un 1996. gadā tajos bija 2098 dalībnieki. Lielās kompānijas savu darbinieku profesionālajā tālākizglītībā bieži vien inezmanto vietējās iespējas, bet dod priekšroku apmācībai ārzemēs. Latvijas Darba Kodeksā ir paredzēti atvieglojumi tiem darbiniekiem, kuri apvieno darbu ar mācībām. Apskatot apmācību uzņēmumos, ir redzams, ka jaundibinātās spēcīgās kompānijās, kā arī Rietumu kompāniju filiālēs, uzsākot darbību Latvijā, svarīgs darbinieku apmācības komponents ir svešvalodas, datoriemaņas, pārvalde, bizness un attiecīgās profesionālās iemaņas. Ja personāls tiek apmācīts tikai kompānijas iekšējām vajadzībām, tā nav diplomizglītība un tādēļ kompānijām par to nav jāatskaitās vai jāprasa kvalitātes novērtējums Izglītības un Zinātnes ministrijai vai kādām citām struktūrām. Šo pašu iemeslu dēļ par apmācību uzņēmumos trūkst precīzas informācijas. Visus datus par pieaugušo izglītību ir apkopojusi Valsts Statistikas Komiteja. Pirmo reizi šādi dati tika apkopoti 1995. gadā un ļoti iespējams, ka šie dati pilnībā neaptver visas iestādes un organizācijas, kuras iesaistītas pieaugušo izglītībā, tādejādi norādot galvenokārt uz pieaugušo izglītības attīstības tendencēm. Piedalīšanās pieaugušo izglītības programmās 1996. gadā pieaugušo izglītības programmās iesaistījās apmēram 100800 dalībnieki. Vispieprasītākās bija programmas profesionālās meistarības pilnveidei. Ir ievērojami paaugstinājusies tautas izglītības programmu popularitāte. 1996. gadā tika piedāvātas dažas jaunas programmas, piemēram, sociālā apdrošināšana , aprūpe un pārtikas produktu kvalitātes nodrošināšana un kontrole. Klausītāju procentuālais sadalījums pa pieaugušo izglītības programmu blokiem 1996 gadā Vadoties pēc klientu pieprasījuma, tālākizglītības piedāvātāji visvairāk akcentē profesionālo apmācību. Trūkst pilnīgi precīzu datu par klausītāju izglītības līmeni un vecumu, tomēr pārsvarā tie ir iedzīvotāji vecumā no 19 – 40 gadiem. Ir novērojama tendence, ka, jo augstāks iedzīvotāju izglītības līmenis, jo aktīvāk tie iesaistās dažādos kursos. Latvijā pieaugušo izglītību piedāvā 215 iestādēs un lielākā daļa no tām ir privātās. Tālākizglītību realizē daudzas organizācijas, piemēram, Uzņēmējdarbības Atbalsta Centrs, Latvijas Tirdzniecības un Rūpniecības kamera, Pieaugušo izglītības apvienība, reģionālie pieaugušo izglītības centri, Latvijas Pieaugušo Ekonomiskās Izglītības asociācija un citas. 40% klausītāju apmeklē kursus, kurus organizē privātās iestādes, 31% – valsts iestāžu organizētos kursus, 11% – sabiedrisko organizāciju rīkotos kursus, 9% klausītāju apmeklē kursus pašvaldību iestādēs un mazs skaits klausītāju apmeklē citu organizāciju piedāvātos kursus . Bezdarbnieku apmācība Valsts Nodarbinātības Dienests ir organizācija, kas atbild par bezdarbnieku apmācību un pārkvalificēšanos Latvijā. Bezdarbnieku apmācība un pārkvalificēšanās tika uzsākta 1992. gadā. Tās juridiskais pamats ir Ministru Kabineta 1994. gadā pieņemtie noteikumi “Par bezdarbnieku profesionālo apmācību un pārkvalificēšanu” Nepieciešamība pēc bezdarbnieku apmācības un pārkvalificēšanas pieaug sakarā ar kvalitatīvām un kvantitatīvām pretrunām starp piedāvājumu un pieprasījumu darba tirgū. Valsts Nodarbinātības dienestā tiek piedāvāti dažādi kursi un apmācības programmas, kuras ir orientētas uz darba tirgus pieprasījumu. Labklājības ministrija organizē konkursu, lai izvēlētos labākās izglītības iestādes un mācību programmas bezdarbnieku apmācībai. Šajā konkursā ir tiesības piedalīties jebkurai izglītības iestādei – gan valsts, gan privātai. Veiksmes gadījumā ar šo izglītības iestādi tiek slēgts līgums un tā saņem valsts finansējumu šo mācību programmu realizēšanai. Šobrīd trūkst reālas sadarbības starp bezdarbnieku apmācības organizetājiem un sociālajiem partneriem un jāatzīmē arī, ka šobrīd tam trūkst juridiska pamata. Tālāklizglītībā kopumā pašlaik nav vienotas valsts pārraudzības un stratēģijas. Kvalitātes novērtējums un akreditācija profesionālajā izglītībā Sākotnējā profesionālā izglītība
Saskaņā ar 1994. gada rīkojumu par profesionālās izglītības programmu akreditāciju mācību programmu un izglītības iestāžu kvalitātes novērtējums tiek veikts programmu akreditācijjas ceļā. Akreditācija ietver programmu kvalitātes, skolas pedagoģiskā personāla un aprīkojuma novērtējumu. Sekmīga skolas akreditācija dod skolai tiesības izsniegt valsts atzītus diplomus.
Sociālais dialogs nav pilnīgs, jo arodbiedrības nav iesaistītas programmu akreditācijai un kvalitātes novērtējumā. Programmu akreditācija Darba devēji piedalās sākuma profesionālo izglītības programmu akreditācijā. Tirdzniecības un Rūpniecības kameras un nozaru asociāciju pārstāvji piedalās skolu aprīkojuma un skolu programmu tehniskā un intelektuālā potenciāla novērtējumā, kuru organizē Izglītības un Zinātnes ministrijas Profesionālās Izglītības departaments. Kā jau minēts, profesionālo programmu akreditāciju veic IZM. Reāla akreditācija parasti tiek veikta privāto izglītības iestāžu programmām. Šajā gadījumā mācību programmu pārbauda viens vai divi speciālisti, kuri ir PIC darbinieki, vai, kurus nozīmē PIC. Akreditācijas komisija noteikti veic pārbaudi arī skolā uz vietas un tikai pēc tam pieņem lēmumu. Šādā akreditācijas komisijā parasti ir iekļauti arī darba devēju pārstāvji. Izglītības un Zinātnes ministrijas pakļautībā esošās valsts profesionālās izglītības iestādēs formāla akreditācija parasti netiek veikta. Šīm skolām ir izstrādāts mācību paraugplāns, kuru tās vai nu realizē bez izmaiņām, vai pārveido atbilstoši savām vajadzībām un apstiprina izmaiņas Profesionālās Izglītības centrā. Kā alternatīvu skolas var veidot savu mācību plānu neatkarīgi no piedāvātā paraugplāna un tad iesniegt PIC apstiprināšanai. Visos gadījumos galvenais kritērijs skolas akreditācijai ir – vai skolas piedāvātā mācību programma tiešām noved pie attiecīgās specialitātes kvalifikācijas standartu izpildes. Arī bezdarbnieku apmācības un pārkvalificēšanas programmas nepieciešams apstiprināt PIC. Diemžēl pašlaik nav nekādu regulējošu noteikumu sociālo partneru iesaistīšanai programmu akreditācijā. 2. Kvalitātes novērtējums. Lai nodrošinātu vienotas prasības kvalifikācijas piešķiršanā, ir uzsākts veidot praktisko mācību un eksamināciju centrus, kuros tiek veikta vienota audzēkņu zināšanu un prasmju pārbaude atbilstoši kvalifikācijas prasībām. Šobrīd šādi centri jau darbojas tādās profesijās kā metinātāji, apdares darbu strādnieki, elektriķi, drēbnieki un metālāpstrādes strādnieki. Sadarbība ar sociālajiem partneriem kvalitātes novērtējuma jomā ir nepietiekama un tā ir jāattīsta, kā tas arī ir paredzēts profesionālās izglītības likuma projektā. IZM ir atbildīga par programmu novērtējuma organizēšanu savā pakļautībā esošajās skolās. Tā organizē vienotu testu un eksāmenu ieviešanu, kā arī privāto skolu akreditāciju un visās šajās darbībās iekļauj nozaru asociāciju pārstāvjus. Kopš 1994. gada tiek organizēts vienots Valsts eksāmens māsu kvalifikācijas piešķiršanai un tikai pēc sekmīga šī eksāmena nokārtošanas persona var tikt reģistrēta kā praktizēttiesīga māsa. Kvalifikācijas eksāmens sastāv no divām daļām:
Tālākizglītība Tālākizglītības kursi – tā ir bezdiploma izglītība un to beidzējiem tiek piešķirti sertifikāti. Bezdarbnieku apmācības kursu kvalitāte tiek vērtēta pēc:
Ir nepieciešams palielināt darba devēju atbildību par profesionālās izglītības iestāžu kvalitātes novērtējumu un akreditāciju, tomēr ir zināmas grūtības ar to, ka darba devēju iesaistīšana netiek regulēta vai finansēta no valsts puses. LBAS un LDDK nav iesaistītas profesionālās izglītības kvalitātes novērtēšanā un akreditācijā. Izglītības iestāžu saikne ar uzņēmumiem, t.sk. ar mazajiem un vidējiem uzņēmumiem Pašreizējā situācija Saikne starp profesionālās izglītības sistēmu un darba devējiem zuda 90-to gadu sākumā sakarā ar rūpniecības sabrukumu. Vēsturiski Latvijā bija izveidojusies situācija, ka profesionālās izglītības skolas atradās blakus lielajiem uzņēmumiem vai pašos lielajos uzņēmumos un uzņēmumi nodrošināja audzēkņus ar prakses vietām. Liela daļa no šiem uzņēmumiem bija orientēti uz padomju ekonomiku un padomju tirgu un sabruka jau pirmajos neatkarības gados. Palikušie uzņēmumi bija daudz mazāk ieinteresēti sadarbībā ar profesionālās izglītības skolām, jo bija aizņemti paši ar savām eksistences problēmām. Saikne ar uzņēmumiem joprojām ir viens no vājajiem punktiem Latvijas profesionālās izglītības sistēmā. Šī iemesla dēļ praktiskās mācības bieži notiek mācību iestādēs, kurām šim nolūkam trūkst moderna aprīkojuma. Praktiskās apmācības daudzums sākotnējās profesionālās izglītības mācību programmās Praktiskā apmācība un audzēkņu prakse darba vietās ir paredzēta IZM 1992. gada nolikumā. Piemēram, teorētiskās un praktiskās apmācības attiecība IZM pakļautajās skolās ir šāda: Skolām bieži vien nav iespējams nodrošināt kvalitatīvu audzēkņu praktisko apmācību, jo ir nepietiekams nodrošinājums ar materiāliem un iekārtām, tādēļ tiek meklēts dialogs ar darba devējiem, kuri spētu un vēlētos studentus nodrošināt ar prakses vietām. Daļa darba devēju jau ir gatavi organizēt praktisko apmācību uzņēmumos un tā jau reāli notiek daudzās profesijās, piemēram: viesmīļiem, pavāriem, apdares darbu strādniekiem, mūrniekiem, automehāniķiem un citiem. Jāatzīmē, ka lielāka daļa prakses vietu ir vidējos un mazos uzņēmumos, bet grūtības rada tas, ka darba devējiem, kuri atbalsta profesionālo izglītību, nav predzēti nekādi atvieglojumi. Šobrīd situācija veidojas tāda, ka izglītotājs meklē uzņēmumu, bet nevis otrādi. No otras puses, skolām ir iespējas rīkot dažādus apmācības kursus, ko finansē no klausītāju iemaksas, bet parasti skolas neizmanto šo iespēju. Kā piemēru var minēt Juglas Amatniecības vidusskolas pieredzi. Šajā skolā tika izveidots vienots mācību un eksaminācijas centrs apdares darbu strādniekiem. Tāpat šajā skolā regulāri tiek rīkoti kursi arodapmācības skolotājiem “Jaunās tehnoloģijas, materiāli un literatūra”. Firmas “Tex-Color”, “Knauf”, Thorman&Co”, “Maris-Interior” šajos kursos iepazīstināja dalībniekus ar savu jauno produkciju un jauno materiālu īpašībām un raksturojumu. Skola noslēdza līgumu ar šīm firmām un firmas apgādāja skolu ar jauniem materiāliem, savukārt audzēkņi apguva zināšanas un praktiskās iemaņas kā strādāt ar konkrētas firmas konkrētiem materiāliem. Aplūkojot bezdarbnieku apmācību, jāsecina, ka saikne starp apmācības iestādēm un uzņēmumiem paplašinās ar katru gadu. Starp NVD un uzņēmumiem tiek noslēgti konkrēti līgumi par darbaspēka sagatavošanu. Piemēram, šūšanas firmas “Latvija” un “Aurora” 1997. gadā noslēdza vienošanos ar Valsts nodarbinātības dienestu par 400 strādnieku apmācību, kuriem pēc kursu pabeigšanas būs garantētas darba vietas. Šī apmācību programma tika veikta mācību firmā “Buts”. Savukārt uzņēmumam “Daugava”, kurš atrodas Daugavpilī, tika sagatavoti 100 apavu ražotāji un tie gandrīz atrada darbu specialitātē. Šo uzskaitījumu varētu turpināt, jo sadarbība starp NVD un uzņēmumiem tiek attīstīta un paplašināta. No šiem piemēriem var redzēt, ka sadarbība uzņēmumu līmenī notiek un attīstās, tomēr vēl nav darīts viss nepieciešamais, lai izveidotos sadarbība arī nozaru līmenī. Sadarbība starp profesionālo izglītību un darba devējiem tiek atkal atjaunota jaunos veidos pēdējā 1-2 gadu laikā un galvenās darbojošās organizācijas no darba devēju puses ir Latvijas Darba Devēju Konfederācija, Latvijas Tirdzniecības un Rūpniecības Kamera, Amatniecības Kamera. Lai iesaistītu uzņēmumus profesionālās izglītības sistēmā, Izglītības un Zinātnes ministrijai, kā arī citām ar profesionālo izglītību saistītām ministrijām, ir derīgi sadarboties ar minētajām organizācijām, kā arī ar dažādu nozaru profesionālajām asociācijām, kurām ir konkrētas saiknes ar uzņēmumiem. Latvijā līdz šim profesionālas organizācijas eksistēja tikai nedaudzās profesijās, jaunas ir parādījušas tikai pēdējos gados un to loma pieaug līdz ar virzību uz integrāciju Eiropas Savienības iekšējā tirgū. Lai noskaidrotu darba devēju viedokļus par profesionālo izglītību, gan Darba Devēju Konfederācija, gan Rūpniecības un tirdzniecības kamera ir veikušas apsekojumus savu biedru vidū. Apsekojumi rāda, ka ir nepieciešami atvieglojumi uzņēmējiem, kuri atbalsta profesionālo izglītību. Šādi atvieglojumi stimulētu darba devējus atbalstīt gan sākotnējo profesionālo izglītību, gan profesionālo tālākizglītību un rosinātu arī pašus meklēt ceļus, kā sadarboties ar profesionālās izglītības iestādēm. Jaunajā profesionālās izglītības likumprojektā ir paredzēts, ka profesionālajai izglītībai ir jābūt cieši saistītai ar uzņēmumu vajadzībām. Saikne starp apmācības iestādēm un uzņēmumiem varētu būt viens no sociālā dialoga virzieniem. Apmācības plānošana un nepieciešamo iemaņu noteikšana Sakarā ar valsts ekonomiskās koncepcijas trūkumu vienotas valsts pārvaldes un stratēģijas apmācības plānošanā un nepieciešamo iemaņu noteikšanā nav. Ir nepieciešama regulāra darba tirgus izpēte, kurā iesaistītos arī sociālie partneri. Tikai pēdējos gadus ir notikušas diskusijas par jaunā profesionālās izglītības likuma sagatavošanu. Darba grupā, kura izstrādā jauno profesionālās izglītības likumu, ir iekļauti pārstāvji no LDDK, LTRK, kā arī no LBAS, kuri pārstāv sociālo partneru intereses un viedokļus arī par apmācības plānošanu un nepieciešamo iemaņu noteikšanu. Agrāk nenotika regulāri apsekojumi par skolu absolventu nodarbinātību. Kopš 1995. gada Valsts nodarbinātības dienests vāc datus par skolu absolventiem- bezdarbniekiem un Izglītības un Zinātnes ministrija veic analīzi par sākotnējās profesionālās izglītības absolventiem. Nepieciešamība pēc noteiktām darba iemaņam un noteikta izglītības līmeņa ir atkarīga no izmaiņām darba tirgū. Sociālo partneru uzdevums profesionālajā izglītībā ir sabalansēt pieprasījumu un piedāvājumu darba tirgū. Pašreiz darba tirgus attīstās spontāni un, lai plānotu izmaiņas profesionālajā izglītībā, ir nepieciešama regulāra darba tirgus izpēte. Piemērs. Ir vērojamas sociālo partneru aktivitātes reģionālā līmenī. Liepājas reģionālās attīstības projekta ietvaros tika pētīts un analizēts darba tirgus un bezdarba problēmas saistībā ar sociālo mobilitāti. Šajā projektā tika iesaistīti pārstāvji no Pilsētas padomes, Direktoru padomes, speciālās ekonomiskās zonas valdes, reģionālā nodarbinātības dienesta, reģionālās pieaugušo izglītības padomes, Tirdzniecības un Rūpniecības kameras reģionālās nodaļas, arodbiedrības un citām organizācijām. Ir pabeigta šī projekta pirmā pakāpe. Projekta galvenais mērķis ir izstrādāt reģiona attīstību turpmākiem divdesmit gadiem. Projekta rezultātos ir paredzēta ekonomisko rādītāju attīstība, dzīves kvalitātes uzlabošanās, kā arī iedzīvotāju ienākumu palielināšanās. Šis projekts tika realizēts sadarbībā ar partneriem no Belģijas. Kolēģiem no Beļģijas jau bija pieredze reģionālajā plānošanā un viņi apgādāja Latvijas partnerus ar nepieciešamo SWOT metodoloģiju. Projekta dalībnieki tika iesaistīti dažādās grupās – biznesa un ekonomikas, sociālajā, vides un infrastruktūras grupā. Pirmās izpētes stadijas rezultāti parādīja, ka Liepājā, par spīti augstajam bezdarba līmenim, ir kvalificēta darbaspēka trūkums. Projekts tiek turpināts un šajā rajonā ir vērojama nepieciešamība pēc sociālo partneru iesaistīšanas profesionālajā izglītībā. Turpmākajā tekstā tiks parādīti divi piemēri par profesionālo izglītību firmā “Grindeks”, kā arī un Tirdzniecības un Rūpniecības Kameras mācību centrā un Uzņēmējdarbības Atbalsta Centrā. Abi piemēri raksturo situāciju, kad profesionālā izglītība ir labi organizēta uzņēmumos un organizācijās, bet visos gadījumos neveidojas sociālais dialogs, jo nav pareizas izpratnes par sociālā dialoga un sociālās partnerības koncepciju, kā arī daudzos MVU mazā darbinieku skaita dēļ neveidojas arodbiedrību pirmorganizācijas. Firmā “Grindeks” ir arodbiedrības organizācija, kura, diemžēl, nav iesaistīta profesionālās izglītības realizēšanā uzņēmumā. Darbinieku apmācības piemēriFirmas “Grindeks” pieredze apmācības plānošanā un nepieciešamo iemaņu noteikšanā Publiskā akciju sabiedrība “Grindeks” ir viena no lielākajām zāļu ražotājām Latvijā un ir starp tām firmām, kuras savu konkurētspēju tirgū un attīstību nākotnē saista ar kvalificēta darbaspēka izmantošanu. Uzņēmuma apmācības sistēma nav orientēta tikai uz iemaņu apgūšanu speciālam darba uzdevumam, bet arī uz darbinieka kvalifikācijas paaugstināšanu un zināšanu paplašināšanu, balstoties uz zinātnes un tehnikas attīstību visā pasaulē. Pēc Latvijas Izglītības likuma 49. panta darba devējam jānodrošina darbiniekus ar iespēju paaugstināt kvalifikāciju un pārkvalificēties. Šī procesa kārtību nosaka attiecīgās ministrijas nolikums. Taču darbinieka ziņā ir izrādīt interesi par savu iespējamo kvalifikācijas paaugstināšanu vai pārkvalificēšanos saistībā ar katra profesionālajām vajadzībām. Uzņēmumā ir izstrādāts nolikums par darbinieku instruktāžu, apmācību darba vietās, zināšanu pārbaudi un atestāciju. Firmas “Grindeks” apmācības sistēmā ir iesaistīta gan administrācija, gan darbinieki. Apmācības plānošanu un iemaņu un prasmju noteikšanu nevar uzskatīt par sociālā dialoga sastāvdaļu, jo vairumā uzņēmumu Latvijā un ļoti bieži arī Eiropas valstīs, uzņēmuma darbinieku apmācība ietilpst vadības uzdevumos. VPAS “Grindeks”, izstrādājot individuālos apmācību plānus, liela uzmanība tiek veltīta pašu strādājošo domām un vēlmēm. Tas notiek, apmācības daļai sadarbojoties ar dažāda līmeņa speciālistiem, kuri pārstāv dažādas profesijas. Arodbiedrību pārstāvji šajā procesā nav iesaistīti. Darbinieku prasmju un iemaņu noteikšanā tiek ņemti vērā trīs faktori:
LR Profesiju klasifikators norāda, kas jāzina un jāprot attiecīgās profesijas pārstāvim – sniedz profesionālās darbības pamatuzdevumus un kvalifikācijas pamatprasības, kuras ir obligātas Latvijas Republikā. Visiem firmas darbiniekiem ir jāzina uzņēmuma vēsture un iekšējās kārtības noteikumi. Uzņēmumam nav viegli atrast darbiniekus ar nepieciešamo kvalifikāciju, jo zāļu ražošana ir šaura specializācija un Latvijā šādu uzņēmumu ir maz . Latvijas profesionālās izglītības iestādes negatavo visu veidu speciālistus, kādi ir nepieciešami firmai “Grindeks”, tādēļ uzņēmumam pašam jāorganizē gan esošo, gan jaunu darbinieku apmācība, lai tiem būtu visas nepieciešamās prasmes sava tiešā darba sekmīgai veikšanai. Katrs darbinieks ir nodrošināts ar savas profesijas darba aprakstu, kurā detalizēti ir iekļauts viss, par ko darbinieks ir atbildīgs. Firmai “Grindeks” ir sava iekšējās apmācības sistēma, kura sastāv no:
Sākuma apmācība ilgst no viena līdz trim mēnešiem, atkarībā no specializācijas un atbildības pakāpes. Tam seko zināšanu pārbaude, kuru sekmīgi nokārtojot un uzrādot labas darba iemaņas, darbiniekam tiek atļauts iesaistīties darbā. Regulārajā apmācībā darbinieki var iesaistīties tikai pēc tam, kad ir pabeigta sākuma apmācība un darbiniekam ir atļauts iesaistīties patstāvīgā darbā. Apmācību daļa izstrādā apmācības programmas atbilstoši specialitātei un tās ir pieejamas katram darbiniekam. Tā kā šis apmācības veids ir obligāts, katru gadu tiek pārbaudīts darbinieku zināšanu līmenis, lai noteiktu viņu kvalifikāciju un noskaidrotu nepieciešamo apmācības apjomu, kā arī, lai uzzinātu darbinieku vēlmes attiecībā uz kvalifikācijas paaugstināšanu. Papildapmācība nav obligāta visiem darbiniekiem. To plānojot, tiek ņemtas vērā uzņēmuma attīstības tendences. Papildapmācības virzienus ietekmē:
Apmācību daļa sagatavo informāciju par mācību iespējām. Šajā piedāvājumā ietilpst kursi, semināri, konferences Latvijā vai ārzemēs. No šī piedāvājuma darbinieki izvēlas to, kas būtu nepieciešams viņu profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanai un uzraksta pieteikumu. Uzņēmuma mācību plāna veidošana balstās uz šiem pieteikumiem. Uzņēmuma mācību plānu sastādīšanu ietekmē dažādi faktori – gan finanses, gan izglītības nodrošinātāji, semināru un kursu norises vietas, darbinieka iespēja piedalīties kursos piedāvātajā laikā un vietā. Latvijas likumdošana neveicina uzņēmējus apmācīt savus darbiniekus un tādēļ apmācības finansēšana izriet tikai no darba devēja izpratnes par to, ka apmācība nav tikai izmaksas, bet arī ieguldījums uzņēmuma attīstībā un konkurētspējā. Firma “Grindeks” katru gadu ieplāno līdzekļus savu darbinieku apmācībai. Tā nav nemainīga summa, bet ir atkarīga no uzņēmuma finansiālā stāvokļa un attīstības vajadzībām. Firmā “Grindeks” apmācību katru gadu iziet apmēram 90% no visiem strādājošiem. Firmā ir 630 darbinieku un viņu apmācībai firma katru gadu realizē apmēram 20 mācību programmu. Mācību programmu sastādīšana ir atkarīga arī no tā, vai kā pasniedzējus paredzēts izmantoti vietējos lektorus, vai arī tie tiks speciāli aicināti no citurienes. Tā kā Latvijā ir grūti saņemt kvalitatīvu informāciju par dažādiem iespējamiem mācību piedāvājumiem, uzņēmēji mēģina atrisināt šo problēmu, apkopojot pieejamo informāciju no reklāmām masu medijos, kā arī izmantojot dažādu izglītības nodrošinātāju piesūtīto informāciju ar kursu un semināru piedāvājumiem. Diemžēl par piedāvājuma kvalitāti var spriest tikai piedaloties šādos kursos vai semināros. Ne mazāk svarīgs faktors ir kursu norises laiks un vieta. Ja mācības notiek ārzemēs, tad ir jārēķinās ar papildus izmaksām un svešvalodu zināšanu trūkums ierobežo apmācāmo darbinieku loku. Bez tam, ja mācības notiek darba laikā, darbinieks nespēj pildīt savus tiešos pienākumus. Šobrīd Latvijā lielākā daļa dažādu kursu un semināru tiek rīkoti darba laikā un vēl ir maz to firmu un mācību iestāžu, kas piedāvā apmācību ārpus darba laika vai nedēļas nogalē. Lai sekmīgi un atbilstoši firmas un strādājošo interesēm organizētu apmācību, uzņēmuma personāla daļas sastāvā darbojas apmācības nodaļa, kuras uzdevumos ietilpst:
Prasmju un iemaņu noteikšanā uzņēmumā “Grindeks” ir iesaistītas trīs puses – valsts ar likumdošanas aktiem, darba devējs ar savām vajadzībām pēc darbiniekiem ar noteiktu kvalifikācijas līmeni un darbinieks ar savām interesēm un vēlmēm. Šajā procesā darba devēji un darba ņēmēji iesaistās tieši, bez arodbiedrību sarpniecības. Sakarā ar to, ka Latvijas likumdošana neparedz atvieglojumus darbinieku apmācībai, mainoties firmas “Grindeks” stratēģijai un vadībai, tas varētu ietekmēt arī darbinieku apmācību šajā firmā. Sociālo partneru intereses un iesaistīšana. Tā kā darbinieku izglītošana ir svarīgs ekonomiskās attīstības faktors, ir nepieciešams pievērst īpašu uzmanību šim svarīgajam jautājumam trīspusējo sarunu laikā, stimulējot uzņēmējus ieguldīt līdzekļus darbinieku izglītošanā. Apmācības plānošana un prasmju un iemaņu noteikšana varētu būt ne tikai uzņēmuma vadības ziņā, bet arī sociālā dialoga sastāvdaļa firmas līmenī. Uzņēmējdarbības atbalsta centra un Latvijas Tirdzniecības un Rūpniecības Kameras pieredze mācību iestāžu saiknē ar vidējiem un maziem uzņēmumiem. Uzņēmēju apmācību nodrošina sekojošas mācību iestādes:
Darbinieku izglītošanā vairāk iesaistās lielās firmas, mazie un vidējie uzņēmumi par to domā mazāk. Tas ir saistīts gan ar objektīviem, gan subjektīviem faktoriem, piemēram, nestabilu ekonomisko situāciju, nesakārtotu likumdošanu un uzņēmuma vadības neizpratni par darbinieku izglītošanas nozīmīgumu. Divi apmācību organizētāji – Uznēmējdarbības atbalsta centrs un Tirdzniecības un Rūpniecības Kameras mācību centrs – ir izvēlējušies mazos un vidējos uzņēmumus par savu apmācības mērķa grupu un ir izveidojuši labu sadarbību ar tiem. Galvenais faktors šādu attiecību veidošanā ir mācību programmu piedāvājums vēlamajā laikā un par pieejamu cenu. Abi apmācību organizētāji – Uzņēmējdarbības atbalsta centrs un Latvijas Tirdzniecības un Rūpniecības Kamera ir bezpeļņas organizācijas, kuras ir pārstāvētas arī reģionos. Uzņēmējdarbības atbalsta centrs ir ar PHARE atbalstu dibināta organizācija un tās galvenais uzdevums ir uzņēmēju atbalstīšana biznesa uzsākšanā. UAC galvenokārt sadarbojas ar jaunajām firmām, kuras tikko ir sākušas darboties biznesā. UAC piedāvā apmēram 20 programmas, kuras 1997. gadā apguva 900 klausītāji. LTRK galvenais mērķis ir veicināt uzņēmējdarbību un pārstāvēt savu biedru intereses. Uzņēmēju izglītošana ir viens no uzņēmējdarbības veicināšanas veidiem un to piedāvā LTRK Mācību centrs, kura apmācības mērķauditorija ir jau darbojošies uzņēmumi. LTRK Mācību centrs piedāvā 20 mācību kursus un 1997. gadā tajos tika apmācītas 1400 personas. Atšķirībā no lielajiem uzņēmumiem, maziem un vidējiem uzņēmumiem nav savu mācību daļu un mācību organizētāja un daudzos gadījumos tas ir šķērslis investīcijām darbinieku apmācībā vai apmācības plānošanā. Piedāvājot apmācību maziem un vidējiem uzņēmumiem bieži ir jāsaskaras ar sekojošām grūtībām:
Tas viss ir jāņem vērā mācību iestādēm, piedāvājot MVU darbinieku apmācību. MVU darbinieku izglītošana bieži vien ir atkarīga no uzņēmumu vadītāju un īpašnieku kompetences, tādēļ LTRK un UAC ar savu piedāvājumu vairāk orientējas tieši uz šo mērķauditoriju. UAC piedāvā saviem klientiem 3 un vairāk dienu programmas, apmācot, kā dibināt savu uzņēmumu, kā veikt grāmatvedību un plānot finanses, utt. UAC kā lektorus izmanto savus darbiniekus, kuri ir izgājuši speciālu apmācību un ir izstrādājuši paši savas mācību programmas, kā arī ir piemērojuši dažādas starptautiskas programmas vietējā tirgus vajadzībām. LTRK galvenokārt izmanto uzaicinātos lektorus, atsevišķos gadījumos iesaistot kā pasniedzējus savus darbiniekus. Tā kā LTRK mērķauditorija ir jau darbojošies uzņēmumi, kuru darbiniekiem parasti ir priekšzināšanas biznesa izglītības pamatos un ir nepieciešams padziļināt biznesa zināšanas dažādos specifiskos jautājumos, piemēram, mārketingā, kreditēšanā, starptautiskajā tirdzniecībā u.c., tad daudz efektīgāk ir par pasniedzējiem uzaicināt attiecīgās jomas speciālistus. Abas šīs organizācijas ir orientētas uz klientu un izstrādā savus apmācību piedāvājumus, balstoties uz uzņēmēju vajadzībām. UAC piedāvā uzņēmējiem iepriekš izstrādātas programmas un, konsultējoties un apspriežot tās, iesaista uzņēmējus jaunu programmu izstrādē. LTRK izstrādā anketas un veic aptaujas saviem biedriem, konsultējas ar uzņēmējiem, aptaujā semināru dalībniekus, lai noskaidrotu nepieciešamību pēc jaunām programmām un esošo lietderīgumu. Kā uzņēmēju organizācijai, LTRK jau ir izveidojies savs biedru tīkls, kas regulāri tiek informēts par apmācību piedāvājumu. LTRK biedru vajadzības un vēlmes tiek noskaidrotas arī individuālās pārrunās. Strādājot ar lieliem uzņēmumiem, apmācību organizētāji var orientēt savu piedāvājumu uz konkrētas firmas konkrētām prasībām, izstrādājot apmācību programmas atbilstoši firmas vajadzībām vai piemērojot jau esošās programmas. Latvijā šāds pieprasījums nav liels, jo līdzšinējā ekonomiskajā situācijā uzņēmumi cīnījās galvenokārt par savu izdzīvošanu un darbinieku izglītošana netika uzskatīta par uzņēmuma attīstības sastāvdaļu. Izņēmumi bija ārzemju firmu pārstāvniecības, kopuzņēmumi, kā arī atsevišķi Latvijas ekonomiski stabilie uzņēmumi. MVU bieži trūkst ilgtermiņa attīstības plānu un tiem ir īss pastāvēšanas laiks, tādēļ nav iespējams orientēt piedāvājumu uz konkrētas firmas konkrētām vajadzībām. UAC, vadoties pēc klientu interesēm, apmācību piedāvā galvenokārt vakaros. LTRK galvenokārt piedāvā apmācību darba laikā, mazāk organizējot vakara kursus, parasti tie ir svešvalodu kursi vai datorapmācība. Patreiz LTRK klienti pārsvarā nepieprasa vakara kursus, jo MVU pārstāvji labprāt piedalās lielo uzņēmumu mērķauditorijai paredzētajā apmācībā, tādējādi iegūstot ne tikai zināšanas, bet arī iespējas rast biznesa kontaktus. Nozīmīgs faktors MVU apmācības programmu sekmīgai realizācijai ir finanses. Tā kā Latvijas likumdošana nestimulē uzņēmējus ieguldīt līdzekļus darbinieku apmācībā un nodokļu politika neveicina uzņēmējdarbības attīstību, MVU ir grūti atrast līdzekļus savu darbinieku izglītošanai. UAC ir organizācija, kas dibināta ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu un kas saņem daļēju finansējumu no valsts un pašvaldību līdzekļiem, tādēļ tā var piedāvāt zemākas kursu un semināru dalībmaksas kā citas organizācijas. LTRK ir pašfinansējoša organizācija, tādēļ LTRK piedāvātā apmācība uzņēmējiem ir jāsedz pilnībā. Lai MVU saņemtu kvalitatīvu apmācību, tiem būtu nepieciešams finansiāls atbalsts vai nu nodokļu atvieglojumu veidā, vai izveidojot speciālu atbalsta fondu. Valsts mazo un vidējo uzņēmumu atbalsta programma varētu palīdzēt risināt šo jautājumu. Latvijā uzņēmējiem apmācības programmas piedāvā dažādi izglītības organizētāji, bet ne visi orientē savu apmācības piedāvājumu tieši uz MVU, tādējādi veidojot ciešas saiknes ar tiem. Tomēr sekmīgai apmācības nodrošināšanai ir nepieciešama likumdošana, kura veicinātu uzņēmējdarbību un atbalstītu MVU attīstību. Apmācības programmu piedāvātājiem ir jānoskaidro MVU vajadzības, kā arī jāmeklē veidi, kā informēt MVU par apmācības iespējām. Sociālo partneru intereses un iesaistīšana Sociālajiem partneriem būtu jāuzņemas iniciatīva, veidojot saikni starp apmācības iestādēm un maziem un vidējiem uzņēmumiem. Tas attiecas gan uz tālākizglītību, gan uz sākotnējo profesionālo izglītību. Veidojot dialogu ar valdības pārstāvjiem, ļoti svarīgi ir iekļaut tajā jautājumus par nodokļu atvieglojumiem MVU un par speciāla fonda izveidošanu MVU darbinieku apmācībai. NobeigumsKopumā saikne starp profesionālo izglītību un sociālajiem partneriem nav apmierinoša sekojošu iemeslu dēļ:
Liela ietekme uz sociālo dialogu ir profesionālās izglītības reformai. Galvenās problēmas profesionālās izglītības sistēmā ir:
Sekmīga profesionālās izglītības sistēmas attīstība nav iedomājama bez visas sabiedrības izpratnes un atbalsta, tādēļ, izplatot informāciju par profesionālo izglītību, tās sasniegumiem un problēmām, tajā ir jāiekļauj:
Darba Devēju Konfederācijas viedoklis ir sekojošs: Analizējot esošo situāciju par sociālo dialogu profesionālajā izglītībā, redzams, ka darba devēju iesaistīšana profesionālajā izglītībā ir nepietiekama, īpaši tādās būtiskās tēmās kā profesionālās izglītības stratēģijas plānošana, programmu izstrādāšana un citās. Jāatzīmē, ka trūkst reālas izpratnes par sociālo partneru nozīmi profesionālās izglītības reformās tieši starp profesionālo izglītību attīstošām institūcijām. Ministru Kabineta 1993. gadā apstiprināts noteikums par valsts oficiālajiem konsultatīvajiem sociālajiem partneriem atzīst divas organizācijas – LBAS kā darba ņēmēju pārstāvi un LDDK kā darba devēju pārstāvi. Tas ir noteikts, balstoties uz Starptautiskās Darba Organizācijas konvenciju Nr.144, ko ir ratificējusi Saeima. Sociālā partnerība un partnerattiecības ir iespējamas vienīgi starp noteiktu interešu pārstāvjiem, piemēram, ekonomikā, darba likumdošanā, utt.. Tādēļ tie kļūst par sociālajiem partneriem un veido sociālo dialogu. Valdība konsultē savus sociālos partnerus (ne vairāk kā divus) valsts līmenī un veido trīspusējās konsultācijas. Tā kā trīspusējās konsultācijās ir iesaistīta valsts, darba devējs un darba ņēmējs, tās garantē sociālo stabilitāti valstī. Biznesa organizāciju grupas, tādas kā darba devēju organizācijas eksistē visā pasaulē. Bet ir jāatzīmē, ka visām šīm organizācijām nav vienādi mērķi. Biznesa organizācijas pārstāv uzņēmēju tirdzniecības un biznesa intereses, tomēr tās neslēdz koplīgumus ar arodbiedrībām (sociālajiem partneriem), jo tas neietilpst to pienākumos un tādēļ tās nepārstāv sociālos partnerus valstī. Ir svarīgi veidot sociālo dialogu un sociālo partnerību profesionālās izglītības jomā, iesaistot Izglītības un Zinātnes ministriju kā valsts pārstāvi šajā dialogā. Diemžēl trūkst pareiza novērtējuma un izpratnes par jēdzieniem “sociālais dialogs” un “sociālā partnerība”, kā arī trūkst pareiza novērtējuma un izpratnes par sociālo partneru lomu un nozīmi. LDDK vēlas piedalīties profesionālajā izglītībā šādās jomās
Latvijas Tirdzniecības un Rūpniecības Kamera kā uzņēmēju organizācija sadarbojas ar Izglītības un Zinātnes ministriju kopš 1991. gada un piedalās dažādās profesionālās izglītības komisijās. Šobrīd Izglītības un Zinātnes ministrija ir akceptējusi LTRK kā vienu no sadarbības partneriem. LTRK ir ieinteresēta profesionālās izglītības attīstībā un ir izteikusi vēlēšanos piedalīties šādās profesionālās izglītības jomās:
LTRK viedoklis par esošo situāciju sociālajā dialogā profesionālajā izglītībā:
Ir nepieciešams palielināt arodbiedrību lomu sociālajā dialogā. Arodbiedrībām ir maza ietekme uz profesionālās izglītības attīstību, jo tās praktiski nav iesaistītas profesionālās izglītības attīstības procesos. Tomēr arodbiedrības ir gatavas piedalīties profesionālās izglītības attīstības procesā. Brīvo Arodbiedrību Savienībai ir viedoklis, ka:
Darba devēju iesaistīšanās profesionālajā izglītībā ir jūtama, pretstatā vājai otras puses – darba ņēmēju – iesaistīšanai. Viens no iemesliem vājai darba ņēmēju iesaistīšanai profesionālās izglītības procesos ir tas, ka daudzos uzņēmumos nav arodbiedrību pirmorganizāciju. Sociālajiem partneriem netiešā veidā būtu jāpalīdz nodrošināt profesionālo tālākizglītību mazos un vidējos uzņēmumos. Sociālo partneru lomai vajadzētu galvenokārt balstīties uz mazo un vidējo uzņēmumu informēšanu, strukturēšanu un novērošanu profesionālās apmācības jomā. Grūtības sociālā dialoga izveidošanā mazos un vidējos uzņēmumos rodas sekojošu iemeslu dēļ:
Jaunais profesionālās izglītības likums būs reālā juridiskā bāze sociālo partneru iesaistīšanai profesionālajā izglītībā un apmācībā. Jaunajā profesionālās izglītības likumprojektā ir paredzēta arodbiedrību iesaistīšanās (savas kompetences robežās un normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā) sekojošās profesionālās izglītības sfērās:
Jaunajā profesionālās izglītības likumā paredzētā darba devēju kompetence ir sekojoša:
Lai sekmīgi īstenotu sociālo dialogu, nepieciešams izstrādāt programmas, kas izglītotu sociālos partnerus par sociālā dialoga uzlabošanu. Latvijā ir vērojams sociālajā dialogā izglītotu personu trūkums, tādēļ būtu derīgi organizēt mācību vizītes darba devēju un darba ņēmēju pārstāvjiem uz citām Eiropas Savienības organizācijām, lai apgūtu citu valstu pieredzi sociālā dialoga veidošanā. Par spīti minētajām grūtībām, sociālā partnerība attīstās un ir jaunas sociālā dialoga iezīmes profesionālās izglītības jomās. Uzņēmumu līmenī tiek slēgti kolektīvie līgumi. Kā pozitīvu faktu var minēt, ka, lai attīstītu sociālo dialogu un sociālo partnerību profesionālās izglītības jomā, ir izveidota Nacionālā izglītības padome un tiks dibināta Trīspusējā Konsultatīvā Padome. |
Dzirnavu iela 16/k2, Rīga
Burtu izmērs:
Krāsu kontrasts:
