Dzirnavu iela 16/k2, Rīga
4.1. Ceļš uz demokratizāciju nav bijis viegls, tomēr galvenie sasniegumi ir diezgan fundamentāli.
Tika atjaunota1922.gada Satversme.
-
Latvijā ir ieviesta parlamentāra sistēma.
-
1994.gadā ir pieņemts Pilsonības likums (trīs gadus pēc neatkarības iegūšanas un tas automātiski nepiešķir pilsonību visiem Latvijas patstāvīgajiem iedzīvotājiem). 1999.gadā 73,3% no visiem iedzīvotājiem ir Latvijas pilsoņi. Tai pat laikā valdība pievērš uzmanību arī nacionālajām minoritātēm.
-
Indivīda līmenī nozīmīgākās iegūtās brīvības ir šādas: brīvība ceļot uz ārzemēm, domas un reliģiskās pārliecības brīvība un brīvība piedalīties sabiedriskās un politiskās organizācijās.
-
Ir izveidota daudzpartiju sistēma, bet ne tradicionālā rietumu izpratnē. Jaunā daudzpartiju sistēma ir amorfa pēc savas dabas. Lielākai iedzīvotāju daļai šķiet, ka demokrātija ir nemitīgas pārmaiņas, kur partijas rodas un izjūk. Indivīdam ir grūti atrast savu vietu sabiedrībā un identificēt sevi ar kādu konkrētu partiju vai organizāciju. Vēlēšanās cilvēki balso tikai par abstraktām idejām, kas balstās uz nacionālo identitāti, reliģiju, antikomunismu, labklājību.
Politiskās izmaiņas valstī ir bijis pretrunu pilns process: demokrātiskās sistēmas celšana ir gājusi roku rokā ar destruktīviem procesiem sabiedrībā.
Cilvēki, kuri izglītību ieguvuši totalitārā sistēmā ar vecajām vērtībām un stereotipiem, ne vienmēr spēj saprast un pieņemt atvērtas sabiedrības principus. Tādējādi daudzu faktoru kopsumma ir novedusi pie politiskas apātijas un politiskās sistēmas vājuma.
4.2.Sociālās nodrošināšanas sistēma
Par sociālās nodrošināšanas politiku valstī atbild Labklājības ministrija, kas tika izveidota 1991. gadā, apvienojot Veselības aizsardzības ministriju, Sociālās nodrošināšanas ministriju, Darba un sociālo lietu komisiju un Ekonomikas ministrijas Labklājības departamentu. No 1997. līdz 2002. gadam sadarbībā ar Pasaules banku Labklājības ministrija realizē Labklājības reformu.
Padomju varas gados par sociālo nodrošināšanu bija atbildīga tikai valsts, bet pārejot uz tirgus ekonomiku bija nepieciešams panākt katra indivīda dalību savā sociālajā nodrošināšanā. 1991.gadā tika ieviests sociālais nodoklis, bet 1996.gadā katrai sociāli apdrošinātai personai tika atvērts apdrošināšanas konts, kurā tiek reģistrēti sociālā nodokļa maksājumi. 1998. gadā stājās spēkā likums “Par valsts sociālo apdrošināšanu”. Saskaņā ar šo likumu sociālās apdrošināšanas iemaksas ir obligāts maksājums sociālās apdrošināšanas budžetā. Likums “Par valsts sociālo apdrošināšanu” nosaka, ka sociālās apdrošināšanas pabalstus un valsts pensijas var saņemt personas, kas veikušas sociālās iemaksas (36% apmērā no darba algas – sadalījums starp darba devēju un darba ņēmēju: 27% un 9%). Vajadzības gadījumā ir iespējams saņemt šādus sociālās apdrošināšanas pabalstus: maternitātes pabalsts, slimības pabalsts, apbedīšanas pabalsts, bezdarbnieka pabalsts un šādas pensijas: vecuma pensija, invaliditātes pensija, pensija apgādnieka zaudējuma gadījumā u.c. Pabalstu un pensiju apmērs ir atkarīgs no veikto sociālo iemaksu apjoma un iemaksu veikšanas ilguma.
Taču nereti ir gadījumi, kad darba devēji neveic sociālās apdrošināšanas iemaksas par saviem darbiniekiem, algas izmaksā “aploksnēs” vai vispār nenoformē darba līgumu. Pārtraucot šādas darba attiecības cilvēki kļūst sociāli neaizsargāti un var paļauties tikai uz valsts un pašvaldību pabalstiem, kas parasti ir mazāki nekā sociālās apdrošināšanas pabalsti.
1992.gadā tika pieņemts likums “Par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību” un 1999.gadā “Černobiļas AES avārijas seku likvidēšanas dalībnieku un ČAES avārijas rezultātā cietušo personu sociālās aizsardzības likums.”
1995. gadā pieņemtais “Likums par sociālo palīdzību” nosaka trīs galvenos sociālās palīdzības veidus: sociālā aprūpe, sociālā rehabilitācija un materiālā palīdzība. Likums paredz, ka no valsts budžeta tiek finansēti šādi sociālās rehabilitācijas un sociālās aprūpes veidi: valsts arodapmācības un profesionālās rehabilitācijas centri invalīdiem, pansionāti un centri personām ar garīga rakstura traucējumiem un neredzīgām personām, bērnu bāreņu aprūpes centri, sociālā rehabilitācija bērniem, kas cietuši no vardarbības, sociālā palīdzība bezpajumtniekiem, kuru pēdējā dzīves vieta nav zināma. No pašvaldību budžeta tiek finansēta sociālā aprūpe un rehabilitācija bērniem invalīdiem, aprūpe mājās vai sociālās aprūpes iestādēs pensijas vecuma personām, sociālā rehabilitācija personām, kas atbrīvotas no ieslodzījuma vietām, sociālā rehabilitācija personām, kas nonākušas narkotisko vielu atkarībā, sociālā palīdzība bezpajumtniekiem, nodrošinot vietu patversmē, u.c.
Materiālā palīdzība ir valsts un pašvaldību sociālie pabalsti. Pastāv šādi valsts sociālie pabalsti: valsts sociālās nodrošināšanas pabalsts, bērna kopšanas pabalsts, apbedīšanas pabalsts (šos trīs pabalstus drīkst saņemt personas, kas nevar pretendēt uz sociālās apdrošināšanas pabalstiem un pensiju), ģimenes valsts pabalsts, pabalsts aizbildnim par bērna uzturēšanu, pabalsts transporta izdevumu kompensēšanai invalīdiem, kuriem apgrūtināta pārvietošanās, atlīdzība par audžu ģimenes pienākumu veikšanu, bērna piedzimšanas pabalsts. Pašvaldību sociālie pabalsti ir: trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalsts, dzīvokļa pabalsts, pabalsts aprūpei, apbedīšanas pabalsts, kā arī pašvaldībām ir tiesības noteikt citus pabalstus.
Tomēr dažādu pašvaldību iespējas palīdzības sniegšanā atšķiras. Tam par cēloni ir ne tikai dažādās pašvaldību finansiālās iespējas, bet arī pašvaldību izvirzītās prioritātes un izpratnes līmeņi par sociālo palīdzību. Pašvaldību sociālā palīdzība tiek finansēta no pašvaldību budžeta, un pašvaldībām pašām ir tiesības noteikt , kādus pabalstus un kam piešķirt. Vajadzība pēc pašvaldību pabalstiem lielāka ir laukos un pilsētās, kur ir augsts bezdarba līmenis un attiecīgi dzīves līmenis ir zemāks. Tur ir lielāks to ģimeņu īpatsvars, kurām ir tiesības saņemt sociālās palīdzības pakalpojumus.
11.tabula. Vietējo pašvaldību izsniegtie pabalsti (1996. – 1998.g.)
| 1996 | 1997 | 1998 | |
| Visiem pabalstiem iztērētie līdzekļi, tūkst.Ls | 14242,5 | 13533,0 | 13693,5 |
| Pabalstu saņēmēju skaits (tūkst.) | 601,3 | 869,5 | 680,9 |
Avots: Sociālais ziņojums 1999, Labklājības ministrija, Rīga, 1999.
Analizējot tās iedzīvotāju grupas, kurām pašvaldības piešķir pabalstus, ir redzams, ka visbiežāk tos saņem pensijas vecuma cilvēki, kas ir bez apgādniekiem vai dzīvo no tiem šķirti. Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, pašvaldības ir palielinājušas atbalstu daudzbērnu un nepilnām ģimenēm. Tomēr pastāv risks, ka sociālās palīdzības pabalstus ne vienmēr saņem tie, kam tie visvairāk vajadzīgi, un pabalsti nesniedz ilgtermiņa materiālās situācijas uzlabošanos.
4.3.Valsts politika, lai novērstu dažādu riska grupu sociālo izslēgšanu
4.3.1. Ģimenes ar bērniem
Apzinoties draudošo situāciju, kādā var nonākt ģimenes ar nepilngadīgiem bērniem, Labklājības ministrija ir izstrādājusi koncepciju “Valsts atbalsts ģimenēm ar bērniem”, bet šobrīd tai ir vairāk deklaratīvs raksturs. Pašlaik reālais veids, kā valsts palīdz ģimenēm ar bērniem ir likumā “Par sociālo palīdzību” noteiktie valsts sociālie pabalsti ģimenēm ar bērniem: 1) bērna piedzimšanas pabalsts, 2) bērna kopšanas pabalsts, 3) ģimenes valsts pabalsts; 4) piemaksa pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu invalīdu. Taču šie pabalsti ir nelieli, piemēram, ģimenes valsts pabalsts par pirmo bērnu, kas dzimis līdz 1999.gada 1.janvārim, ir Ls 4,25, un tie netiek diferencēti un neveicina labklājību ģimenēs ar bērniem. Ne valsts nodokļu sistēma, ne sociālās nodrošināšanas sistēma neveido labvēlīgu vidi, lai ģimenes vēlētos laist pasaulē vairākus bērnus. Tā kā bērnu labklājība ir pilnā mērā atkarīga no vecāku uzņēmības, ienākumiem utt., tad jau apriori tiek veicināta sociālā nevienlīdzība, jo, lai gan likums paredz visiem vienādas iespējas, vecāku materiālais stāvoklis lielā mērā nosaka bērna iespējas uz labu veselības aprūpi, izglītību.
Valsts profesionālās izglītības sistēma Latvijā ir bezmaksas. Audzēkņiem tiek piešķirtas stipendijas, skolas nodrošina ar lētām dienesta viesnīcām, reizēm arī ar ēdināšanu. To, ka profesionālās izglītības sistēma vieglāk nekā vispārizglītojošās izglītības sistēma pieejama trūcīgām ģimenēm, apliecina pētījums “Latvijas jaunatnes socioloģisks portrets”.
Secinājumi un ieteikumi.
Lai ļautu jauniešiem vieglāk piekļūt augstākajai izglītībai ir uzsākta studentu un studiju kreditēšanas sistēma.
Lai valstī uzlabotu situāciju ģimenēs ar bērniem, ir jāievieš daudzpusēja valsts palīdzības programma ģimenēm ar bērniem, kas balstās ne tikai uz pabalstu piešķiršanu.
4.3.2. Jaunieši
Sociālistiskās iekārtas 50 gadu laikā Latvijas izglītības sistēmas raksturīgākās iezīmes bija:
vairākums bērnu apmeklēja bērnudārzus,
vidējā izglītība bija obligāta,
bija trīs vidējās izglītības veidi – vispārējā vidējā, vidējā speciālā, vidējā tehniskā, kurās bija atšķirīga mācību kvalitāte,
visos līmeņos izglītība bija ideoloģizēta, mācīšanas metodes tika noteiktas centralizēti.
No 1991. gada notiek izglītības reforma un ir pieņemti vairāki jauni likumi: “Izglītības likums” (1998.), “Vispārējās izglītības likums” (1999.), “Profesionālās izglītības likums” (1999.), “Augstākās izglītības likums” (1995.).
Izglītības likums paredz obligātu pamatizglītību un tās iegūšanu līdz 18 gadu vecumam (1991.gada likums noteica 15 gadu robežu). Tomēr ne visi jaunieši iegūst pamatizglītību.
Izglītības un zinātnes ministrija ir atbildīga par izglītības politikas īstenošanu valstī. Līdz ar neatkarības atgūšanu izglītības sistēmā ir veiktas reformas. Tomēr ne visi iepriekš veikto reformu virzieni bijuši pietiekoši pārdomāti, piemēram, tūlīt pēc neatkarības atgūšanas pieņemtais lēmums par nepilngadīgo likumpārkāpēju speciālo pāraudzināšanas iestāžu likvidāciju. Šo lēmumu sākotnēji motivēja demokrātiskās ilūzijas par jaunās valsts sabiedrības kvalitāti un to, ka šādā veidā iespējama atbrīvošanās no totalitārisma laikā iedibinātās represīvās pāraudzināšanas sistēmas. Pašlaik nākas pārvarēt šī lēmuma sekas, tērējot ievērojamus finansu līdzekļus sociālās korekcijas sistēmas izveidei un šādu iestāžu izveidei un atvēršanai no jauna.
1997. gadā Izglītības un zinātnes ministrijas Vispārējās izglītības departaments sagatavoja pedagoģiskās un sociālās korekcijas sistēmas attīstības īstermiņa programmas projektu 1997. – 1999. gadam un pedagoģiskās un sociālās korekcijas sistēmas attīstības projektu 1998. – 2002. gadam. Īstermiņa programmas projektā tika izvirzīti vairāki mērķi:
-
uzsākt profilaktiskos pasākumus nepilngadīgo noziedzības samazināšanai, radot apstākļus pamatizglītības posmā bērniem, kam mācības sagādā grūtības un nav motivācijas mācīties;
-
radīt iespēju atsākt izglītošanos tiem bērniem, kam mācībās bijis ilgstošs pārtraukums;
-
izolēt no nelabvēlīgās vides un palīdzēt socializēties tiem bērniem, kam ir uzvedības un vērtību orientācijas problēmas, bet kuri nav izdarījuši likumpārkāpumu;
-
nodrošināt nepilngadīgo bērnu mācību un audzināšanas nepārtrauktību un diferenciāciju, radot labvēlīgus apstākļus audzēkņu intelektuālajai, tikumiskajai un fiziskai attīstībai, dodot iespēju audzēkņiem iegūt pamatizglītību un apgūt arodu;
-
mācīt audzēkņiem veselīgu dzīves veidu, nepieciešamības gadījumā nodrošināt audzēkņu ārstēšanu no alkoholisma, narkomānijas un toksikomānijas, nodrošināt nepieciešamos apstākļus nepilngadīgo audzēkņu socializācijai.
Izglītības attīstības stratēģiskā programma 1998. – 2003.gadam paredz sociālās un pedagoģiskās korekcijas tīkla izveidi, kā arī sociālās un pedagoģiskās korekcijas grupu izveidi arodskolās. Šādas sociālās un pedagoģiskās korekcijas grupas jau ir izveidotas vairākās arodskolās.
Tomēr tajās trūkst skolotāju, kas prastu pedagoģiski pareizi strādāt ar riska grupu skolēniem, trūkst psihologu un sociālo pedagogu. Šādām skolām ir nepieciešams arī papildu finansējums.
1999.gadā individuālais profilaktiskais darbs tika veikts ar 3348 nepilngadīgajiem, kuri atradās Nepilngadīgo lietu inspektoru dienestu uzskaitē .
Valstī atvērtas 2 mācību un pāraudzināšanas iestādes nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem. Viena paredzēta zēniem vecumā no 11 līdz 15 gadiem ar simts vietām, bet lielā nepilngadīgo skaita dēļ, kā arī tādēļ, ka vienuviet ir dažāda vecuma pusaudži, nereti iestādē ir nelabvēlīgi pedagoģiskie un psiholoģiskie apstākļi sociālajai korekcijai. Otra iestāde atvērta meitenēm vecumā no 12 – 18 gadiem ar 60 vietām. Ierobežoto valsts finansiālo līdzekļu dēļ nevar atvērt trešo iestādi zēniem vecumā no 16 – 18 gadiem (30vietām), kas tika nodibināta 1999.gadā.
Mācību un pāraudzināšanas iestāžu nepietiekamība, no vienas puses, kā arī pastāvošā tiesu prakse, kad likumpārkāpēju ievietošanu šajās iestādēs pielieto tikai izņēmuma gadījumos, kad jau vērojams recidīvs, no otras puses, rada nevēlamas sekas:
-
nepilngadīgie, kas jau izdarījuši krimināli sodāmus pārkāpumus, netiek izolēti no vides, kurā viņi iepriekš uzturējušies (vairākumā gadījumu šie bērni pieder pie t.s. nelabvēlīgo ģimeņu kategorijas);
-
tiek veicināta nesodāmības apziņa, tiesisko un morālo vērtību degradācija.
Īpaši strauji pieaug narkotiku lietošana un narkomānija pusaudžu vidū. 1994.gadā reģistrēti 111 nepilngadīgie narkomāni, 1995. – 273, 1996. – 430, 1997. – 609, 1998. -698. Oficiāli reģistrēto narkomānu skaits gan ir tikai neliela daļa no reāli esošajiem.
Latvijā ir 3 psihosociālās rehabilitācijas iestādes narkomāniem: divas pieaugušajiem un viena pusaudžiem. Rehabilitācijas programmas paredz brīvprātīgu pacienta uzturēšanos iestādē. Speciālisti atzīst, ka nepilngadīgo uzturēšanās šādā iestādē būtu veicama piespiedu kārtā, taču ierobežoto finansu līdzekļu dēļ piespiedu ārstēšanās iestāžu valstī nav.
Secinājumi un ieteikumi
Valstī ir jārāda centralizēta skolas vecuma bērnu uzskaite. Skolu valdēm būtu jāuzņemas atbildība par savā teritorijā dzīvojošo bērnu uzskaiti, lai tiktu apzināti visi skolas vecuma bērni, kas nav ieguvuši obligāto pamatizglītību, un būtu zināms, kur mācās vai kāpēc nemācās katrs bērns. Jāpalielina vecāku atbildība par apzinātu bērnu nesūtīšanu skolā.
Pedagogiem jāapmaksā ne tikai klasē nostrādātās stundas, bet jāparedz arī noteikts apmaksāts stundu skaits ārpus stundu saraksta, kas būtu paredzēts individuālam darbam ar skolēniem, kam ir grūtības apgūt mācību vielu. Tādā veidā tiktu samazināts to skolēnu skaits, kas beidz pamatskolu ar nesekmīgām atzīmēm.
Valsts policijai stingrāk jākontrolē narkotisko vielu izplatīšana masu pasākumu un izklaides vietās. Paralēli brīvprātīgai nepilngadīgo narkomānu rehabilitācijas iestādei jādibina nepilngadīgo narkomānu rehabilitācijas iestāde, kur ārstēšanās ir piespiedu kārtā.
Jāparedz līdzekļi pedagoģiskās un sociālās korekcijas klašu atvēršanai, skolotāju tālākizglītības programmām darbam pedagoģiskās un sociālās korekcijas klasēs.
4.3.3. Bezdarbnieki
1992.gadā tika pieņemts “Likums par nodarbinātību”. Tad arī sākās bezdarbnieku reģistrēšana NVD, bezdarbnieka pabalsta izmaksas utt. 1999. gadā tika izstrādāta koncepcija “Par bezdarba ierobežošanu”, bet 1999.gada beigās Ekonomikas ministrija sadarbībā ar Labklājības ministriju, Izglītības un zinātnes ministriju un nevalstiskām organizācijām izveidoja “Nacionālo nodarbinātības plānu 2000. gadam”.
Tas iever šādus galvenos darbības virzienus:
-
darbaspējas pilnveidošana,
-
uzņēmējdarbības attīstīšana,
-
uzņēmumu un to darbinieku savstarpējo pielāgošanās spēju veicināšana,
-
vienādu iespēju darba tirgū politikas nodrošināšana.
Nacionālās nodarbinātības plāns 2000. gadam paredz pasīvos (bezdarbnieka pabalsts) un aktīvos (bezdarbnieku apmācība un pārkvalificēšana, darba meklētāju klubi, algotie pagaidu sabiedriskie darbi) nodarbinātības pasākumus.
Nodarbinātības valsts dienests ir viena no atbildīgajām institūcijām valstī, kas uzkrāj un apkopo informāciju par nodarbinātību, analizē to un analīzes rezultātā izstrādā un īsteno ilgtermiņa un īslaicīgu stratēģiju nodarbinātībā.
Nodarbinātības valsts dienesta uzdevums ir bezdarbnieku un brīvo darba vietu reģistrēšana, bezdarbnieku profesionālo apmācību organizēšana un palīdzības sniegšana darba meklēšanā. 1997. – 1999. gadā NVD ir visai sekmīgi īstenojis tādus aktīvās nodarbinātības politikas pasākumus kā:
-
-
bezdarbnieku un darba meklētāju darbā iekārtošana,
-
bezdarbnieku profesionālā apmācība un pārkvalificēšana,
-
darba meklētāju klubi,
-
-
algotie pagaidu sabiedriskie darbi.
2000.gadā īpaša uzmanība tiks pievērsta šādiem pasākumiem:
-
bezdarba ierobežošana jauniešu vidū;
-
bezdarba laika saīsināšana;
-
speciālu programmu izstrādāšana, lai integrētu darba tirgū pirmspensijas vecuma cilvēkus, kuri palikuši bez darba.
Lai novērstu to cilvēku sociālo izslēgšanu, kuri pietiekami labi neprot latviešu valodu, kopš 1996.gada ir izstrādāta un darbojas Latviešu valodas apguves valsts programma, kuras ietvaros notiek latviešu valodas mācīšana bezdarbniekiem.
Secinājumi un ieteikumi.
Bezdarbnieku sociālā izslēgšana var tikt ierobežota, veltot lielāku uzmanību mazo un vidējo uzņēmumu attīstībai, īpaši ārpus Rīgas. Ir nepieciešams izstrādāt un realizēt tādu valsts reģionālo politiku, kas nodrošinātu proporcionālu visu reģionu attīstību, nodrošinot proporcionālu ražošanas un pakalpojumu sfēras attīstību visos Latvijas reģionos, novēršot darba spēka un darba vietu koncentrēšanos Rīgā.
4.3.4. No ieslodzījuma un sociālās rehabilitācijas iestādēm atbrīvotie
Pašlaik nav valsts programmas, kā palīdzēt no ieslodzījuma atbrīvotām personām. Atgriežoties sabiedrībā, viņiem pašiem jātiek ar sevi galā.
Baltijas studiju centra veiktais pētījums “Aktīvo nodarbinātības pasākumu efektivitātes analīze un rekomendācijas nodarbinātības pasākumu efektivitātes uzlabošanai” centās noskaidrot no ieslodzījuma vietām atbrīvoto personu nodarbinātības iespējas.
No aptaujātajiem 20 uzņēmumiem tikai četri atbildēja, ka bijušie notiesātie bija atnākuši meklēt darbu. Trijos no tiem jau iepriekš ir strādājušas sodu izcietušās personas. Vienā uzņēmumā darbs bijušajam notiesātajam tika atteikts, jo “neiedvesa uzticību, izskatījās pārāk aizdomīgs un neatbilda specializācijai”. Vienā gadījumā firma pieņēmusi darbā cilvēku, kurš pie viņiem strādājis, ticis apcietināts, atbrīvojies un atkal paņemts tajā pašā darba vietā. No šī pētījuma var izdarīt pieņēmumu, ka no ieslodzījuma atbrīvotās personas nav sevišķi aktīvas savos darba meklējumos, katrā gadījumā, viņas neizrāda lielu interesi par darba atrašanas iespējām koksnes apstrādes un koksnes izstrādājumu ražošanas, celtniecības darbu, kā arī, ceļu, tiltu būvniecības un uzturēšanas uzņēmumos.
Intervijās tika noskaidrots, kā darba devēji rīkotos, ja pie viņiem ar darba piedāvājumu atnāktu persona, kura ir atbrīvota no ieslodzījuma. Darba devēji parasti nevēlas pieņemt darbā šādas personas, jo baidās, ka bijušie ieslodzītie varētu sagādāt nepatikšanas. Uzņēmumos, kuros kādreiz bijušie ieslodzītie ir sekmīgi strādājuši, ir tolerantāka attieksme pret šīs grupas cilvēkiem. Tiek apsvērta iespēja pieņemt bijušos ieslodzītos darbā uz līguma pamata vai uz pārbaudes laiku. Darba devēji uzsvēra darba ņēmēju kvalifikācijas nozīmi. Bez tam darba grāmatiņā neparādās ieraksts par soda izciešanu, līdz ar to darba devējs var nezināt, ka cilvēks, kurš meklē darbu, ir bijušais ieslodzītais. Darba devējam ir būtiski, par ko ir bijis notiesāts bijušais ieslodzītais, kā arī, vai tā ir bijusi atkārtota sodāmība.
Secinājumi un ieteikumi.
Tomēr kopumā valstij ir vairāk jāpalīdz šai riska grupai. Ir jādibina valsts finansēts centrs bijušajiem cietumniekiem, kur būtu pieejamas juristu, sociālo darbinieku, psihologu konsultācijas. Šādā centrā būtu jāorganizē arī kursi profesijas apguvei vai pārkvalifikācijai.
Valsts budžetā ir jāizdala līdzekļi izglītības ieguvei ieslodzījuma vietās (pamatizglītībai, vidējai vispārējai izglītībai, profesionālai izglītībai).
4.3.5. Invalīdi
Koncepcija “Vienādas tiesības visiem” tika izstrādāta un apstiprināta Ministru Kabinetā 1998.gadā. Šīs koncepcijas mērķis ir izstrādāt vadlīnijas vienādu iespēju visiem sabiedrības locekļiem radīšanai. Projekti tika izstrādāti ar mērķi nodrošināt invalīdu integrāciju sabiedrībā.
Pie Labklājības ministrijas tika dibināta Nacionālā invalīdu lietu padome, kurā ietilpst ministrijas un lielākās nevalstiskās organizācijas, kuru darbs ir saistīts ar invalīdiem.
Ar invalīdu profesionālo apmācību nodarbojas Arodapmācības un rehabilitācijas centrs “Alsviķi”, kurā mācās apmēram 100 audzēkņu un Valsts Rehabilitācijas centrs, kas piedāvā biznesa un datorapmācības programmas invalīdiem ar pamata un vidējo izglītību (apmēram 300 cilvēkiem gadā).
Lai pieteiktos kādā no šīm iestādēm ir nepieciešama vismaz pamata izglītība, bet nav domāts par tiem invalīdiem, kuru spēkos nav bijis iegūt pamatizglītību.
Valsts Nodarbinātības dienests arī piedāvā apmācību invalīdiem, bet iespējams, ka informācijas trūkuma dēļ invalīdu skaits šajā apmācībā ir mazs.
Secinājumi un ieteikumi.
Lai palīdzētu invalīdiem, būtu ļoti ieteicams ieviest vairāk tālmācības programmu, kas ļautu mācīties arī tiem, kas līdz skolai nevar nokļūt. Interneta un citu moderno komunikācijas līdzekļu iespējas ļauj strādāt neizejot no telpas, tāpēc būtu jāveido tālmācības uzņēmējdarbības programmas, kas mācītu invalīdiem uzņemties atbildību, veidot savus uzņēmumus. Svarīgi, lai valsts sākuma stadijā atbalstītu šādu uzņēmējdarbību.
4.4 Sabiedrības loma sociālās izslēgšanas novēršanā
Nevalstiskās organizācijas (NVO) ir pilsoniskās sabiedrības pamatelements un ir uzskatāmas par svarīgu tautas attīstības resursu. Desmit gados kopš neatkarības atgūšanas ir izveidojušās daudzas NVO, kas pārstāv gandrīz visus sabiedrības sektorus un aptver visas demogrāfiskās un sociālās grupas, risinot plaša diapazona jautājumus.
Taču vairums Latvijas NVO aktivitātes apsīkst drīz pēc to dibināšanas, jo tās nespēj piesaistīt brīvprātīgos un nodrošināt nepieciešamo finansējumu. Līdz 1999.gadam Latvijā bija reģistrētas vairāk nekā 4500 NVO, bet tikai nelielai daļai ir līdzekļi, kas pārsniedz 8000 USD gadā. NVO darbojas tajās jomās, kurās valsts vēl nespēj palīdzēt. Apmēram 80% no NVO līdzekļiem ir iegūti no ārvalstu, nevis pašmāju avotiem, bet arī šis avots nav noturīgs, tāpēc pārsvarā NVO pastāv no viena projekta līdz otram.
Ar bērnu un ģimeņu problēmām nodarbojas “Latvijas bērnu fonds”, “Glābiet bērnus”, daudzbērnu ģimeņu asociācija u.c. organizācijas. To mērķis ir palīdzēt konkrētām ģimenēm un konkrētiem bērniem. Taču NVO palīdzība ģimenēm bieži vien ir epizodiska, kas, protams, ir labāk nekā nekāda.
Arī jauniešiem ir daudz sabiedrisko organizāciju. Sorosa fonds – Latvija atbalsta programmu “Pārmaiņas izglītībā”, kuras mērķis ir veicināt to vērtību, attieksmju un prasmju attīstību, kas nepieciešamas atklātas, demokrātiskas sabiedrības radīšanai un uzturēšanai.
Tā kā valsts atbalsts invalīdu integrēšanai sabiedrībā ir ļoti neliels, tad NVO ir galvenās , kas ar to nodarbojas un kas palīdz invalīdiem risināt psiholoģiskus un sociālus jautājumus. Latvijā darbojas Latvijas Invalīdu biedrība, Invalīdu un viņu draugu apvienība “Apeirons”, Latvijas Neredzīgo biedrība u.c. 1992. gadā tika izveidots LNB Rehabilitācijas centrs, kas spēj nodrošināt pieaugušo redzes invalīdu elementāro rehabilitāciju (orientācija apkārtnē, pašapkalpošanās, ēdienu gatavošana, Braila raksta apgūšana), kā arī profesionālo rehabilitāciju (masieru un klūdziņu pinēju sagatavošana). Rehabilitācijas centrā neredzīgie un vājredzīgie cilvēki var apgūt pamatiemaņas darbā ar datortehniku, izmantojot Braila raksta displeju un skaņas sintezatoru.
NVO cenšas palīdzēt arī no cietuma atbrīvotajām personām, Sorosa fonds – Latvija atbalsta programmu “Policijas un cietuma reforma”, kuras mērķis ir panākt, lai cilvēktiesības tiktu ievērotas arī apcietinājumā, lai atgriežoties no ieslodzījuma cilvēks netiktu izstumts no sabiedrības. Piemēram, 1999. gadā programmas finansētajos projektos iesaistījās ap 900 ieslodzīto. Sadarbības projektā ar Brasas cietumu atvērta mācību klase, iegādāta literatūra un uzsāktas izglītības aktivitātes nepilngadīgajiem apcietinātajiem. Programma atbalsta “dzīves iemaņu” pamatprogrammas izstrādi, kas palīdzētu sagatavot ieslodzītos atbrīvošanai. Atbalstītas 4 jaunas nevalstiskas organizācijas sociālās rehabilitācijas/ konsultatīvo centru izveidē bijušajiem ieslodzītajiem. Sadarbībā ar AIDS Profilakses centru tika uzsākta HIV/AIDS izglītības programma cietuma personālam un ieslodzītajiem.
Secinājumi un ieteikumi.
NVO piedāvā ļoti daudz interešu klubu, kur katrs var iegūt jaunas zināšanas un iemaņas. Galvenā problēma ir, kā iemācīt cilvēkus izmantot visas iespējas un neieslīgt depresijā grūtā dzīves situācijā.