Darba tirgus fons

PROFESIONĀLĀS IZGLĪTĪBAS MODERNIZĀCIJA LATVIJĀ

Latvijas Nacionālās observatorijas 2001.gada ziņojums

2. Darba tirgus fons

2.1. Iedzīvotāju ekonomiskā aktivitāte

Ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits (vecumā 15 gadi un vairāk) valstī samazinās kopš 1996.gada un 2000.gada novembrī bija 1131,9 tūkst. jeb par 50,4 tūkst mazāk nekā 1996.gadā. Pilsētās ekonomiskā aktivitāte (58,5%) ir tikai nedaudz lielāka kā laukos (52,9%), turklāt sievietēm tā parasti ir zemāka nekā vīriešiem. Svarīga likumsakarība ir, ka līdz ar izglītības līmeņa paaugstināšanos, ekonomiskās aktivitātes līmenis palielinās. Vīriešiem un sievietēm ar augstāko izglītību ekonomiskās aktivitātes līmenis (79,2% un 76,6%) ir gandrīz divreiz augstāks nekā pamatizglītību ieguvušajiem vīriešiem (46,4%) vai vēl lielāka atšķirība tajā ir sievietēm (25,6%).

2.2. Nodarbinātība

Nodarbināto kopējais skaits valstī samazinās kopš 1997.gada un 2000.gada novembrī bija 966,8 tūkst cilvēku, kas ir par 48,1 tūkst. mazāk nekā 1997.gadā un par 22,7 tūkst. mazāk nekā 1999.gada novembrī. Tādējādi nodarbināto iedzīvotāju īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā 2000.gadā arī samazinājies salīdzinot ar 1999.gadu (48,5 un 49,8% attiecīgi).

Nedaudz vairāk kā puse no nodarbināto kopskaita (54,6%) ir vecumā 25-44 gadi. Pēdējā gada laikā nodarbināto īpatsvars visstraujāk samazinājies 15-24 un 65+ vecuma grupās. Jauniešu zemais nodarbinātības līmenis zināmā mērā ir saistīts ar strauji pieaugošo studentu skaitu mācību iestādēs.

Pēdējo četru gadu laikā, kopš darbaspēka aptaujas tiek veiktas pēc Starptautiskās Darba organizācijas metodes, iedzīvotāju nodarbinātības līmenis būtībā nav mainījies un 2000.gada maijā sastādīja 48,6%, kas salīdzinot ar ekonomiski attīstītām valstīm ir diezgan zems.

2.attēls

Avots: Latvijas statistikas gadagrāmata 2001 – Rīga: CSP, 2001.

Divām trešdaļām nodarbināto ir vidējā, ieskaitot profesionālo (62%), bet piektdaļai (21,8%) – augstākā izglītība. Tikai 16,2% strādājošo ir pamatizglītība vai zemāka. Lai gan kopējais nodarbināto skaits samazinās, 2000.gadā, salīdzinot ar 1999.gadu, ir nedaudz pieaudzis nodarbināto skaits ar augstāko izglītību tieši sieviešu vidū.

Nodarbināto iedzīvotāju struktūrā par 16,5% palielinājies darba devēju, bet samazinājies darba ņēmēju un pašnodarbināto iedzīvotāju, kā arī neapmaksāto ģimenes locekļu/radinieku skaits.

2.2.1. Strukturālas izmaiņas nodarbinātībā

Latvijā strukturālās izmaiņas ekonomikā turpinās, par ko liecina izmaiņas iedzīvotāju nodarbinātībā dažādos ekonomikas sektoros.

2000.gada novembrī, salīdzinot ar 1999.gada novembri, ievērojami samazinājies nodarbināto skaits lauksaimniecībā, kā arī apstrādājošā rūpniecībā, valsts pārvaldē un aizsardzībā, obligātā sociālā apdrošināšanā. Turpretī palielinājies – citos komunālos, sociālos un individuālos pakalpojumos, tirdzniecībā un mājsaimniecības piederumu remontā, finansu starpniecībā. Tādējādi saglabājas iepriekšējo gadu tendence ar strādājošo skaita palielināšanos pakalpojumu sfērā.

2.2.2. Nodarbinātība privātajā sektorā

Kā bija minēts jau iepriekš, privātais sektors valstī arvien pieaug, un 2000.gadā tajā bija nodarbināti 71% no visu nodarbināto kopskaita

Nodarbināto iedzīvotāju skaitu un tā izmaiņas privātajā sektorā salīdzinājumā ar nodarbinātību sabiedriskajā sektorā rāda 2.tabula.

2.tabula. Sabiedriskajā un privātajā sektorā nodarbināto procentuāla attiecība 1992. -2000. g.

Avots:
Latvijas statistikas gadagrāmata 2000. – Rīga, LR CSP, 2000.
Latvijas makroekonomika skaitļos. 2001. Statistikas gadagrāmata. –, Rīga, CSP, 2001.

Ministru Kabineta 2000.gada maija deklarācijā par vienu no svarīgākajiem uzdevumiem tika uzskatīta nosacījumu radīšana straujai ekonomikas attīstībai Latvijā, kuru raksturo arī investīciju pieaugums, kas savukārt iespējams, ja veidojas uzņēmējdarbībai labvēlīga vide. Viens no tā priekšnoteikumiem ir radīt uzņēmumu vadītāju un vadošā personāla apmācības un kvalifikācijas celšanas sistēmu, iespējams, sadarbībā ar uzņēmējdarbības atbalsta centru tīklu.

Arī privātajā sektorā pieaug pieprasījums pēc darbiniekiem ar augstu izglītības līmeni un labām praktiskām iemaņām. Brīvo darba vietu skaitam privātajā sektorā ir tendence pieaugt.

2.2.3. Nodarbinātības iespējas izglītības iestāžu beidzējiem

Kā iepriekš minēts, jauniešiem vecumā no 15 līdz 24 gadiem ir zems nodarbinātības līmenis (28%) un tam ir tendence vēl samazināties (no 1999.gada līdz 2000.gada novembrim par 3,3 procentpunktiem). Daļēji tas saistās ar to, ka augstskolās un vidējās profesionālās mācību iestādēs tiek uzņemts lielāks skaits jauniešu, kuri tādējādi mazāk iesaistās darba tirgū. Tā kā jauniešiem, beidzot vidusskolu, nav ne profesionālās sagatavotības, ne arī darba pieredzes, tad veiksmīgas konkurences iespējas darba tirgū ir zemas. Liela daļa jauniešu gan orientējas uz augstākās izglītības ieguvi. Valstī vēl arvien netiek apkopoti dati atsevišķi par izglītības iestāžu beidzēju nodarbinātību (CSP darbaspēka apsekojumā nav attiecīgu pozīciju) un tādējādi ir grūti novērtēt situāciju skolu beidzēju nodarbinātības jomā.

2.3. Bezdarbs

Krievijas krīzes ietekmē visaugstākais reģistrētā bezdarba līmenis bija 1999.gada aprīlī – 10,2%, no maija tas sāka samazināties, un 2000.gada beigās reģistrētais bezdarbs bija 7,8% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. Tomēr reālais bezdarba līmenis ir augstāks. Pēc CSP veiktajiem aprēķiniem (saskaņā ar Starptautiskās darba organizācijas izstrādāto metodoloģiju) darbaspēka apsekojumā 2000.gada maijā tas bija 13,1%. Pēc speciālistu uzskata šādā līmenī (13-14%) reālais bezdarbs turas jau vairākus gadus. Saglabājas arī likumsakarība, ka vienkāršo profesiju pārstāvju vidū bezdarba līmenis ir augstāks (katrs ceturtais), bet daudz zemāks tas ir augstākās kvalifikācijas profesiju pārstāvju vidū. Joprojām saglabājas izteikta atšķirība Latvijas reģionos, tā, piemēram, Latgales reģionā bezdarba līmenis ir visaugstākais – vairāk nekā 20%.

2000.gada beigās nedaudz samazinājies ilgstošo bezdarbnieku skaits, lai gan to īpatsvars kopējā Nodarbinātības valsts dienestā (NVD) reģistrēto bezdarbnieku skaitā ir liels – 28,7%.  Ja Rīgas reģionā ilgstošo bezdarbnieku 2000.gada beigās bija 11 % no bezdarbnieku  kopskaita, tad Latgales reģionā tādu bija 44 %.

Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) Darbaspēka apsekojums ļauj noskaidrot to personu skaitu, kas ir bez darba un darbu meklē kā ar Nodarbinātības valsts dienesta palīdzību, tā arī izmantojot citas iespējas. Darba meklētāju skaits strauji samazinājās laikā no 1996. līdz 1997.gada novembrim (par 45,5 tūkst.), bet samazināšanās turpinās arī 2000.gada novembrī (par 2,2 tūkstošiem mazāk nekā 1999.gada novembrī).

Kā liecina 2000.gada novembrī veiktais CSP darbaspēka apsekojums, augstākais darba meklētāju īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaitā bija vecumā no 15 līdz 24 gadiem.

2.4. Darba tirgus politika

Īstenojot 1999.gadā akceptēto MK koncepciju ‘’Par nodarbinātības veicināšanu valstī’’, katru gadu tiek izstrādāts Latvijas nacionālais nodarbinātības plāns ES prasību kontekstā. Ja 2000.gadā tas ietvēra 36 nodarbinātības veicināšanas pasākumus, tad 2001.gadam paredzēti 43 pasākumi ar kopējo finansējumu 16 miljonu latu apmērā. Galvenie pasākumi  aptver darbaspējas pilnveidošanas jomu, uzņēmējdarbības veicināšanas jomu, uzņēmumu un to darbinieku pielāgošanās spēju veicināšanu, kā arī vienādu iespēju politikas nodrošināšanas jomu.
Latvijas nodarbinātības politikas aktuālākie virzieni 2001:gadam ir :

• darbaspēka kvalitātes paaugstināšana;
• jauniešu nodarbinātības veicināšana;
• bezdarba ilguma samazināšana;
• pirmspensijas vecuma bezdarbnieku integrēšana darba tirgū;
• darba meklētājiem un bezdarbniekiem sniegto pakalpojumu uzlabošana.

Profesionālās izglītības un tālākizglītības sistēmas veidošanas process atbilstoši valsts ekonomiskajai attīstībai un darba tirgus pieprasījumam arī tiek paredzēts Nacionālā nodarbinātības plānā (NNP). Plānoti pasākumi Valsts investīciju programmas līdzekļu koncentrācijai daudzprofilu izglītības iestāžu attīstībai, kam jāspēj nodrošināt tālākizglītības piedāvājumu darba tirgū pieprasītās specialitātēs.

2.5. Prasmes, kas ekonomikā būs nepieciešamas nākotnē

Valstī vēl nav izstrādāts prognozēšanas metožu kopums un ir grūtības ar prognozēm nākotnei, nosakot kādas profesijas un cik speciālistu būs vajadzīgs. Atsevišķu reģionu vai sektoru (nozaru) līmenī tiek veiktas darba devēju aptaujas (Nodarbinātības valsts dienests), pēc kurām varētu spriest kādas specialitātes būs pieprasītas tuvākajā nākotnē (1 gads vai nedaudz ilgāk). Aptaujas dati liecināja, ka:

• darba tirgū ir mazs pieprasījums pēc darbiniekiem ar zemu kvalifikāciju un nav pieprasījuma pēc darbiniekiem bez profesijas;
• pieaug pieprasījums pēc kvalificētiem strādniekiem un amatniekiem, iekārtu un mašīnu operatoriem;
• darba devēji pieprasa darbiniekus ar prasmi strādāt ar modernu tehniku un jaunām tehnoloģijām, labu valsts valodas un vairāku svešvalodu prasmi, kā arī darbiniekus, kas apguvuši vairākas profesijas (specialitātes).

Ministru kabinetā 2001.gada jūlijā tika akceptēta Ekonomikas ministrijas sagatavotā Latvijas ilgtermiņa ekonomiskā stratēģija.

Ekonomikas ministrija paredz, ka labas attīstības perspektīvas ir šādām tradicionālām ekonomikas nozarēm:

• Nozares, kas saistītas ar meža izmantošanu, dziļāku koksnes pārstrādi (kokmateriāli, mēbeles, papīrs, celuloze, poligrāfija, koksnes ķīmija);
• Tekstilrūpniecība, aparātus un iekārtas komplektējošās nozares, kuģu būve un remonts;
• Ekoloģiski tīru, kā arī netradicionālo lauksaimniecības nozaru (arī nepārtikas) attīstība;
• Pakalpojumu nozaru attīstība;
• Tranzītpakalpojumi;
• Tūrisms;
• Augsto tehnoloģiju nozares (informācijas un komunikāciju tehnoloģijas, farmakoloģija, ķīmija un to pielietojumi).

Arī NVD 2000.gadā veiktā aptauja liecina, ka darba devēji prognozē nodarbināto skaita pieaugumu apstrādājošās rūpniecības, finansu starpniecības, tirdzniecības un pakalpojumu sfēras uzņēmumos. Bet visās šajās nozarēs ir vajadzīgi kvalificēti darbinieki, nevis tikai lētais darbaspēks. Vislielākais pieprasījums NVD bija pēc kvalificētiem strādniekiem un amatniekiem, bet vislielākais piedāvājums no vienkāršo profesiju pārstāvjiem.

Tas vēlreiz apliecina, ka nākotnē būs nepieciešami darbinieki, kas prot darboties ar jaunām tehnoloģijām, spēj ātri apgūt jaunas tehnoloģijas. Tātad svarīgi profesionālās izglītības iestādēs ir iemācīt profesijas pamatus un prasmi mācīties, apziņu, ka skolā apgūtais ir tikai pamats katra paša tālākai izaugsmei, ka ar to noteikti nepietiks visu darba dzīvi.

Apspriežot ‘’Mūžizglītības memorandu’’, par nozīmīgākajām pamata prasmēm Latvijā tika uzskatītas:

• Svešvalodu, tai skaitā, krievu valodas zināšanas;
• Informāciju un komunikāciju tehnoloģiju apguve;
• Sociālās prasmes – sociālās un politiskās līdzdalības prasmes, gatavība riskam, uzņēmība, prasmes risināt sarunas, problēmas un konfliktus, tolerance;
• Prasme mācīties;
• Prasme iegūt, analizēt un dalīties informācijā;
• Funkcionāla prasme lasīt, rakstīt, rēķināt;
• Uzņēmējdarbības prasmes, tai skaitā uzņēmējdarbības ekonomiskās, sociālās, tiesiskās vides izpratne;
• Auto vadīšanas prasme.

Kā viens no galvenajiem veidiem, lai uzlabotu visu iedzīvotāju, bet īpaši jauniešu pamatprasmes, ir izglītības darbinieku sagatavošana un tālākizglītošana, lai viņi apgūtu pamatprasmes izcilā līmenī un būtu spējīgi ar personisku paraugu tās mācīt bērniem, jauniešiem, pieaugušajiem.

2.6. Secinājumi

• Pastāv liela sociālekonomiskā nevienlīdzība starp Rīgu un lauku rajoniem (piemēram, Latgalē un Vidzemē IKP 1999.gadā sastādīja attiecīgi 16 % un 19% no ES vidējā līmeņa, turpretim Rīgas reģionā – 37%). Reģistrētais bezdarba līmenis Rīgā 2000.gadā vidēji bija 4,2%, bet Rēzeknē – 12,3%. Tādēļ jaunieši arvien vairāk aizplūst no laukiem, bet darbaspēks un intelektuālais potenciāls koncentrējas Rīgā.
• Būtiskas atšķirības ir ārvalstu investīciju izvietojumā, jo Rīgā un Rīgas reģionā koncentrējas 65% no to kopējā pieplūduma Latvijā.
• Latvijā valsts atbalsts mazajiem un vidējiem uzņēmumiem vēl arvien ir nepietiekams. Ļoti atšķiras tāds ekonomiskās aktivitātes rādītājs kā MVU skaits uz 1000 iedzīvotājiem – Latvijā – 16-17, ES – 40-60.
• Kopš 1991. gada dabiskais pieaugums valstī ir negatīvs, vērojama strauja iedzīvotāju novecošanās. Ir paredzams, ka turpmākajos gados samazinās skolēnu un cilvēku, kas sasniedz darbaspējas vecumu, skaits.
• Nodarbināto kopējais skaits valstī lēni samazinās, bet nodarbinātības līmenis būtībā nav mainījies
• Mainās nodarbināto struktūra. Pieaug pakalpojumu sfērā nodarbināto procentuālā attiecība (53,2% 1997.gadā, 58,7% 2000.gadā), bet samazinās lauksaimniecībā un zvejniecībā nodarbināto (21.6% 1997.gadā , 14,5% 2000.gadā). Privatizācijas procesa rezultātā pieaug privātajā sektorā nodarbināto skaits.
• Arvien pieaug prasības attiecībā uz darbaspēka kvalitāti. NVD veiktā analīze par ilgstoši neaizpildītām darba vietām liecināja, ka darba devējam ir nepieciešams darbinieks ar teicamām teorētiskām zināšanām un labām praktiskā darba iemaņām.
• 2000.gadā tāpat kā 1999.gadā lielākais darba meklētāju īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaitā ir tieši jauniešu  vidū – vecuma grupā no 15 līdz 24 gadiem.
• Reģistrētā bezdarba līmenis ir samazinājies no 10% 1999.gada vidū līdz 7,8% 2000.gada beigās.
• Lai nodrošinātu Latvijas iedzīvotāju izglītības atbilstību darba tirgus prasībām, kā arī nākotnes tendencēm, par vienu no cilvēkresursu attīstības prioritātēm tiek izvirzīta reģionu administratīvās infrastruktūras izveide tieši darbaspēka resursu attīstības politikas realizācijai.

Nākošā nodaļa

Uz ziņojuma sākumu